Man nedod meiru tas, ka nevaru apvaldīt ēst kāri, darbā, gribu ātrāk norīt līdzpaņemtās pustdienas, bet apzinos ,ka ar tām man būs jāizdzīvo līdz 17:00, -vēl septiņas stundas.
Tas it kā rūda raksturu, bet man sekojoši pēctam rodas'tāda situācija, kuras spilgts piemērs bija vakardiena-
Pa ceļam uz mājām ieeju veikalā, lielajā ēstgribā, sapērkos pārāk daudz visa kā un lielos kvantumos, mājās aiz izsalkuma to visu , pietam milzīgā steigā, noriju, tad vēl un vēl, un vēl.
Tad jau klāt ir vecāki - un vakariņas, kuras devu es arī nesamazinu, lai gan tikko esmu neķītri pierijusies, Un tad vēl pa virsu, nevarēdama vienkāŗsi sēdēt pie tv, sāku gremot kartupeļu čipsveidīgo izstrādājumu, mm, jā pēctam nezin kur likties, jo ir nelaba dūša un būtu gatava laist pār lūpu, = tā rodas tās slimības, kad meitenes sāk atvemt tikko apēsto! Nu kā tad lai šādu domu neapsver, ja pēc tādas ēšanas, tas viss šķiet bijis bezjēdzīgi un sāk mākt nožēla?!, pie apziņas - kur tas viss ēdiens nosēdīsies?..