kad es komunicēju ar cilvēku, kas mani neinteresē kļūstu nervoza, un bieži saruna izvēršas vieglā parodijā. Turklāt esmu tik ļoti lielā mērā bērnišķīga, ka nespēju pārvarēt kārdinājumu, sarunas beigās pevēstīt savam oponentam, ka viņš ir idiots. Vot tā pārvēršos par mizantropu. Lai gan vispār cilvēki man patīk, īpaši kad viņi nerunā, tāpēc es arī vairs cenšos nerunāt, mazliet kompensēju savus kompleksus raxtot un piekopjot polimorfo netiklību.
es domāju, ka es tik pat lielā mērā sastāvu no kļūdām un šaubām , kā no savām pārliecībām. un vieglāk man nekļūst.Mūzika: edgars (ne jau nu po) |
![[info]](http://klab.lv/img/userinfo.gif){kind=small}
