Dokumentālā filma "Putina Sistēma" apstiprināja manas nojautas un pierādīja, ka manas bailes ir pat ļoti pamatotas un arī to, ka tomēr nekad nekas tā īsti nemainās. Tikai ārēji - šķietami mainās, pēc būtībā viss ir tāpat, vēsture vienmēr atkārtojas un cilvēce nemitīgi vārās vienā un tajā pašā katlā tikai katrreiz citas krāsas, kas šķietami liek domāt, ka zupa ir cita.
Viss lasītais saitībā ar vēsturi par Staļinisko režīmu, par totalitāro režīmu, komunistu sistēmu un visu pārējo, neapšaubāmi ir prātā iegulsējies kā vēsture un liekas neiespējami mūsdienu politkā, mūsdienu tendencēs saskatīt līdzīgas sakarības. Jo - tā taču ir pagātne, vēsture; tās ir cilvēces kļūdas pagātnē, kuras tagad tiek iztirzātas un tātad pats par sevi šķiet saprotams, ka apzinoties tās, tiek novērsts kas tamlīdzīgs tagadnē un nākotnē. Tiek izvirzīts pavisam cits kurss, šķiet, ka mūsdienās viss ir savādāk, jo cilvēks taču apzinās pagātnes zvērības, tāpēc šodien dzīvo savādāk... Bet... šodienu ir grūti novērtēt, tās tas bija toreiz, tā tas ir šodien. Tā tas ir vienmēr. Notikumi, kas pirms gadiem 4, gadiem 2 bija tikai daļa no ikdienas ziņām, ietekmēja nākotni un nu ir pagātne. Kad atskatās uz šo pagātni, kas bijusi puzle un nu ir salikta kopā, un redz kā ši puzle līdzinās kaut kam jau redzētam, tad paliek baisi. Krievijas militārās varenības apliecināšana, sāncensība ar citām valdošajām lielvalstīm, iekšējo un ārējo ienaidnieku meklēšana un izslēgšana no spēles, iepotētā apziņa par to, ka visi dara pāri krievu tautai, kas ir pati labākā pasaulē, massaziņas līdzekļu kontrole un viena cilvēka varas vertikāle. Es nezinu, kā īsti turpmāk attīstīsies visi šie procesi trīspadsmitās tautas valstī, bet pagaidām es visu, ko redzu varu tikai salīdzināt ar padomju sistēmas atdzimšanu.Nav varbūt tieša runa par padomju sistēmu kā tādu, bet par varas mehānismu vispārīgi, kura viens no sliktākajiem un arī idiotiskākajiem veidiem izpaudās padomju sistēmā. Runa ir par varu. Vara ir visspēcīgākais ierocis un politika ir visnetīrākā spēle. Kas tad pārvalda pasauli? Pāris ietekmīgāko, varenāku valstu politiskie līderi un vēl pāris oligarhi, kas stāv aiz visa, kas radījuši visu sistēmu un nosaka visu. Un šīvara nozīmē, ka gandrīz vai ar vienu pavēli pietiek, lai iznīcinātu kādu mazāku valsti, vai lai iznīcinātu pat visu pasauli. Kodolieroči, atombumbas, ūdeņraža bumbas... Neviens no šiem varas īpašniekiem nav izcēlies ar humānismu un atteicies no šiem pasaules iznīcināšanas ieročiem. Cik tālu aizies tas viss, ko var vērot šodienas pasaulē? Krievija ir liela un ietekmīga daļa no visa šī varas mehānisma. Un Krievija nekad nemainās. Un tāpēc tā vienmēr paliks bīstama visai pasaulei un īpaši jau tām valstīm, kas atrodas ap to. Tā kā būs izdevīgi tiem, kas pie varas, tā viss arī notiksies. Mani vienkārši biedē šī Krievijas autoritārā attīstība, jo Krievija nav tikai viena no pasaules valstīm, tā ir tāda lielvara, kas ir milzīgs drauds visai pasaulei. Turklāt krievu tauta ir vienmēr augusi kā pakļauto tauta, to es domāju tādā ziņā, ka krieviem kā tautai, ka vienkāršam indivīdam nav iesakņojies nekas no liberālisma, no demokrātijas, no parastām cilvēktiesībām un cilvēkbrīvībām, kas tam pienākas atšķiribā, piemēram, no Rietumeiropas cilvēka, un tāpēc, krievu cilvēks nespēj saskatīt kādas lietas ir patiesībā un būtībā nesaprot citu režīmu kā autoritāru, citu dzīvi, kā dzīvi pakļautībā valdošajai varai un tās diktētajām tēzēm, tāpēc tādas varas mehānismā kā padomjuu valstī atdzimšana būtu tikai likumsakarīga un pašreizējās tendeces tiekai spilgti apliecina, ka Krievija iet uz to, stingri un noteikti. Un Putinu pēc daudziem gadiem (ja pasaule vēl tad nebūs iznīcināta pilnībā Trešajā Pasaules karā), vēl pieminēs un daudz aprakstīs vēstures grāmatās kā 21. gadsimta sākuma vienu no ietekmīgākajiem vīriem.
Latvijas politikai nav ne mazākas nozīmes un ietekmes pasaules politikā, tāpēc vēl jo smieklīgāk kļuva uzreiz pēc filmas noskatīšanās, nejauši uzslēgt kādu no daudzajiem izklaides šoviem, kas domāts parastās tautas izklaidei, lai tiem nevajadzētu domāt par pasaules problēmām, ko tie tāpat nespēj sagremot un visai likumsakarīgi jau tas arī ir, jo parastie, vienkāršie iedzīvotāji veido masas, politika šīs masas regulē un ja nespētu regulēt nekas nenotiktos. Masas, kas nav apveltītas ar politiķu viltību, ir viegli ietekmējamas un katrs atsevišķais indivīds pakļaujās masu viedoklim un uzskatam. Kā domā daudzi tā ir pareizi. Parasti šo viedokli nosaka atsevišķi cilvēki un protams, tā kā tas ir izdevīgi. Jā, un tai izklaides šovā smieklīgi sīka likās latviešu tauta. Gan tādēļ, ka tā tērē lielas naudas summas šādiem nejēdzīgiem šoviem, gan pavērojot cilvēkus, kas piedalās šajos šovos, gan arī to vispār, ka tādas grūtības tiem sagādā pavisam elementāri, loģiski jautājumi. Izbalināta blondīnīte, kura prot tikai smaidīt, iedomīgais latviešu vīrietis, kas savu pašapziņu ceļ iedomās izvirzot sevi kā varenāko, labāko, veiksmīgāko, bet kas patiesībā ir tikai bravūrīga ārišķība. "Neformālais līderis" ierodas kā varonis, izrādās, es nu esmu pats labākais! Ciest nevaru tādus tipus! Un uzposti bērni, kuriem labāk būtu ļāvuši mācīties, lai tie kaut cik vairāk izprot pasaules likumsakarības, nevis iztaisījuši kā mērkaķu modes skates zvaigznes, devuši norādījumus, kas tiem jādara un ielikuši televīzijā kā tādas mākslīgās puķes mākslīgo puķu izstādē. Patiesībā man tā riebjas visas šī masu izklaides. Nelabi metās, un vēl jo vairāk tāpēc, ka cilvēki neredz to, kas notiek patiesībā un ļauj sevi regulēt. Neprotu, žēl patiešām, ka es neprotu tā īsti vārdos ziteikt visas savaas domas un spriedelējumus, kas ir manā prātā. Tas, ko esmu uzrakstījusi izklausās neveiksmīgi un pilnībā neizsaka visu, ko vēlos teikt, tik labi kā vajadzētu. Tik daudzas likumsakarības, nepareizības, ko tu saproti, bet nevari nekā darīt. Bet latviešu tauta? Latviešu tauta patiesībā ir smieklīga savā pasaules uzskatā, kas spilgti atspoguļojas visās šajās masu izklaides formās. Latvietis izceļ sevi un cenšas ieskaidrot pats sev, ka ir labākais (pirmā reize, kad sapratu šo tendenci, bija, kad hokeja laikā nemitīgi rādīja alus reklāmu, kurā Latviju sauca par lielāko valsti pasaulē, un vēl daudzas reizes esmu šo tendenci piefiksējusi), bet latvietis ir tikai kalps un tas lūk atspoguļojas Latvijas vietējā politikā, kad latvietis ir tikai oligarhu kalps, kuram pats ļāvis sagrābt varu un valdīt pār sevi. Bet pasaules politikā - Latvijai ir tikai pakļautā lielvarām. Tā tas bijis vienmēr, tā tas ir un būs.
Tikai politiskas pārdomas. Tas ko es domāju par pasauli, par Latviju, par to, kas notiek un uz kurieni virzās ši pasaule. Vēl būtu daudz, daudz ko teikt, jo domas ir daudz, bet neprotu tās izteikt precīzi un saprotami...
Bet...
Atkāpjoties no visām šīm nejēdzībām, atgriežoties pie mākslas un tās dižgariem, neliels klusuma brīdis un Imagine dziesmas klausīšanās, pieminot Džona Lenona 27. nāves gadadienu. Māksla stāv pāri visam un tai nav nekāda sakara ar tām nejēdzībām, kas notiek pasaulē. Mākslinieki nekad nevarētu būt politiķi un politiķi nekad nevarētu radīt pašus skaistākos un patiesākos mākslas darbus - dziesmas, filmas, gleznotos uc. mākslas darbus, grāmatas... Jā, tās ir vērtības.
imagine there's no countries, nothing to kill or die for, and no religion too, imagine all the people, living life in peace... !
Viss lasītais saitībā ar vēsturi par Staļinisko režīmu, par totalitāro režīmu, komunistu sistēmu un visu pārējo, neapšaubāmi ir prātā iegulsējies kā vēsture un liekas neiespējami mūsdienu politkā, mūsdienu tendencēs saskatīt līdzīgas sakarības. Jo - tā taču ir pagātne, vēsture; tās ir cilvēces kļūdas pagātnē, kuras tagad tiek iztirzātas un tātad pats par sevi šķiet saprotams, ka apzinoties tās, tiek novērsts kas tamlīdzīgs tagadnē un nākotnē. Tiek izvirzīts pavisam cits kurss, šķiet, ka mūsdienās viss ir savādāk, jo cilvēks taču apzinās pagātnes zvērības, tāpēc šodien dzīvo savādāk... Bet... šodienu ir grūti novērtēt, tās tas bija toreiz, tā tas ir šodien. Tā tas ir vienmēr. Notikumi, kas pirms gadiem 4, gadiem 2 bija tikai daļa no ikdienas ziņām, ietekmēja nākotni un nu ir pagātne. Kad atskatās uz šo pagātni, kas bijusi puzle un nu ir salikta kopā, un redz kā ši puzle līdzinās kaut kam jau redzētam, tad paliek baisi. Krievijas militārās varenības apliecināšana, sāncensība ar citām valdošajām lielvalstīm, iekšējo un ārējo ienaidnieku meklēšana un izslēgšana no spēles, iepotētā apziņa par to, ka visi dara pāri krievu tautai, kas ir pati labākā pasaulē, massaziņas līdzekļu kontrole un viena cilvēka varas vertikāle. Es nezinu, kā īsti turpmāk attīstīsies visi šie procesi trīspadsmitās tautas valstī, bet pagaidām es visu, ko redzu varu tikai salīdzināt ar padomju sistēmas atdzimšanu.Nav varbūt tieša runa par padomju sistēmu kā tādu, bet par varas mehānismu vispārīgi, kura viens no sliktākajiem un arī idiotiskākajiem veidiem izpaudās padomju sistēmā. Runa ir par varu. Vara ir visspēcīgākais ierocis un politika ir visnetīrākā spēle. Kas tad pārvalda pasauli? Pāris ietekmīgāko, varenāku valstu politiskie līderi un vēl pāris oligarhi, kas stāv aiz visa, kas radījuši visu sistēmu un nosaka visu. Un šīvara nozīmē, ka gandrīz vai ar vienu pavēli pietiek, lai iznīcinātu kādu mazāku valsti, vai lai iznīcinātu pat visu pasauli. Kodolieroči, atombumbas, ūdeņraža bumbas... Neviens no šiem varas īpašniekiem nav izcēlies ar humānismu un atteicies no šiem pasaules iznīcināšanas ieročiem. Cik tālu aizies tas viss, ko var vērot šodienas pasaulē? Krievija ir liela un ietekmīga daļa no visa šī varas mehānisma. Un Krievija nekad nemainās. Un tāpēc tā vienmēr paliks bīstama visai pasaulei un īpaši jau tām valstīm, kas atrodas ap to. Tā kā būs izdevīgi tiem, kas pie varas, tā viss arī notiksies. Mani vienkārši biedē šī Krievijas autoritārā attīstība, jo Krievija nav tikai viena no pasaules valstīm, tā ir tāda lielvara, kas ir milzīgs drauds visai pasaulei. Turklāt krievu tauta ir vienmēr augusi kā pakļauto tauta, to es domāju tādā ziņā, ka krieviem kā tautai, ka vienkāršam indivīdam nav iesakņojies nekas no liberālisma, no demokrātijas, no parastām cilvēktiesībām un cilvēkbrīvībām, kas tam pienākas atšķiribā, piemēram, no Rietumeiropas cilvēka, un tāpēc, krievu cilvēks nespēj saskatīt kādas lietas ir patiesībā un būtībā nesaprot citu režīmu kā autoritāru, citu dzīvi, kā dzīvi pakļautībā valdošajai varai un tās diktētajām tēzēm, tāpēc tādas varas mehānismā kā padomjuu valstī atdzimšana būtu tikai likumsakarīga un pašreizējās tendeces tiekai spilgti apliecina, ka Krievija iet uz to, stingri un noteikti. Un Putinu pēc daudziem gadiem (ja pasaule vēl tad nebūs iznīcināta pilnībā Trešajā Pasaules karā), vēl pieminēs un daudz aprakstīs vēstures grāmatās kā 21. gadsimta sākuma vienu no ietekmīgākajiem vīriem.
Latvijas politikai nav ne mazākas nozīmes un ietekmes pasaules politikā, tāpēc vēl jo smieklīgāk kļuva uzreiz pēc filmas noskatīšanās, nejauši uzslēgt kādu no daudzajiem izklaides šoviem, kas domāts parastās tautas izklaidei, lai tiem nevajadzētu domāt par pasaules problēmām, ko tie tāpat nespēj sagremot un visai likumsakarīgi jau tas arī ir, jo parastie, vienkāršie iedzīvotāji veido masas, politika šīs masas regulē un ja nespētu regulēt nekas nenotiktos. Masas, kas nav apveltītas ar politiķu viltību, ir viegli ietekmējamas un katrs atsevišķais indivīds pakļaujās masu viedoklim un uzskatam. Kā domā daudzi tā ir pareizi. Parasti šo viedokli nosaka atsevišķi cilvēki un protams, tā kā tas ir izdevīgi. Jā, un tai izklaides šovā smieklīgi sīka likās latviešu tauta. Gan tādēļ, ka tā tērē lielas naudas summas šādiem nejēdzīgiem šoviem, gan pavērojot cilvēkus, kas piedalās šajos šovos, gan arī to vispār, ka tādas grūtības tiem sagādā pavisam elementāri, loģiski jautājumi. Izbalināta blondīnīte, kura prot tikai smaidīt, iedomīgais latviešu vīrietis, kas savu pašapziņu ceļ iedomās izvirzot sevi kā varenāko, labāko, veiksmīgāko, bet kas patiesībā ir tikai bravūrīga ārišķība. "Neformālais līderis" ierodas kā varonis, izrādās, es nu esmu pats labākais! Ciest nevaru tādus tipus! Un uzposti bērni, kuriem labāk būtu ļāvuši mācīties, lai tie kaut cik vairāk izprot pasaules likumsakarības, nevis iztaisījuši kā mērkaķu modes skates zvaigznes, devuši norādījumus, kas tiem jādara un ielikuši televīzijā kā tādas mākslīgās puķes mākslīgo puķu izstādē. Patiesībā man tā riebjas visas šī masu izklaides. Nelabi metās, un vēl jo vairāk tāpēc, ka cilvēki neredz to, kas notiek patiesībā un ļauj sevi regulēt. Neprotu, žēl patiešām, ka es neprotu tā īsti vārdos ziteikt visas savaas domas un spriedelējumus, kas ir manā prātā. Tas, ko esmu uzrakstījusi izklausās neveiksmīgi un pilnībā neizsaka visu, ko vēlos teikt, tik labi kā vajadzētu. Tik daudzas likumsakarības, nepareizības, ko tu saproti, bet nevari nekā darīt. Bet latviešu tauta? Latviešu tauta patiesībā ir smieklīga savā pasaules uzskatā, kas spilgti atspoguļojas visās šajās masu izklaides formās. Latvietis izceļ sevi un cenšas ieskaidrot pats sev, ka ir labākais (pirmā reize, kad sapratu šo tendenci, bija, kad hokeja laikā nemitīgi rādīja alus reklāmu, kurā Latviju sauca par lielāko valsti pasaulē, un vēl daudzas reizes esmu šo tendenci piefiksējusi), bet latvietis ir tikai kalps un tas lūk atspoguļojas Latvijas vietējā politikā, kad latvietis ir tikai oligarhu kalps, kuram pats ļāvis sagrābt varu un valdīt pār sevi. Bet pasaules politikā - Latvijai ir tikai pakļautā lielvarām. Tā tas bijis vienmēr, tā tas ir un būs.
Tikai politiskas pārdomas. Tas ko es domāju par pasauli, par Latviju, par to, kas notiek un uz kurieni virzās ši pasaule. Vēl būtu daudz, daudz ko teikt, jo domas ir daudz, bet neprotu tās izteikt precīzi un saprotami...
Bet...
Atkāpjoties no visām šīm nejēdzībām, atgriežoties pie mākslas un tās dižgariem, neliels klusuma brīdis un Imagine dziesmas klausīšanās, pieminot Džona Lenona 27. nāves gadadienu. Māksla stāv pāri visam un tai nav nekāda sakara ar tām nejēdzībām, kas notiek pasaulē. Mākslinieki nekad nevarētu būt politiķi un politiķi nekad nevarētu radīt pašus skaistākos un patiesākos mākslas darbus - dziesmas, filmas, gleznotos uc. mākslas darbus, grāmatas... Jā, tās ir vērtības.
imagine there's no countries, nothing to kill or die for, and no religion too, imagine all the people, living life in peace... !
soundtrack: Mike & the Mechanics - The Living Years
uzglezno vārdu haosā