"Kam ir vajadzīgs, ka sāp?"
Maita tu, Ojār, esi, ka par ātru piedzimi un mani nepagaidīji... Un es esmu neveiksminieks, ka par vēlu piedzimu un tevi nevarēju sagaidīt.

Šodien viss noskaidrojās.Es neesmu derīgs šai pasaulei. Manī ir pārāk daudz un pārāk lielas domas un idejas priekš viena cilvēka. (Nē tā nav sevis slavināšana... objektīvs skatījums uz tām idejām un nodomiem, kurus esmu iecerējis un kurus realizējis... nu pašlaika ir 90 pret 10)
Dažkārt,tā nevarība- nespēcība pret visu fizisko pasauli ir patiesi iznīcinoša. Šodien noformēju savas domas un to, ko nebiju līdz galam uztvēris. Kļūdaini uzskatīju, ka es nezkapēc esmu pretrunās ar savām vēlmēm.
Agrāk gribēju sabiedrību, tagad ne. Ka tagad bēgu no cilvēkiem- izvairos.
Patiesībā es vēljoprojām alkstu pēc dvēseliska kontakta. Savā ziņā es gribētu teikt, ka es atrodos tādā kā garīgajā vientulībā. Un tas viss izraisa manu neirozi. Manu nespēku. Manu nevarēšanu tik galā ar parādiem...
Šodienas atklāsme ir kaut kas tāds, ko šeit uzrakstot nesapratīs neviens. Pat tie, kuri lasa regulāri manus darbus. JO PAT ES ne līdz galam izprotu atklāsmes un atziņas.
Es pārlasīju visu klab.lv sarakstīto. Un man mjā. Nožēlojami.
Veltīgas pūles un cerības- muļķīgas ilūzijas un delīrijs apskaidrības mirkļos- dusmas par apskaidrību utt. Bezjēdzīga kaut kā gaidīšana. Bezjēdzīgas cerēšanas. Bezjēdzīga bezjēdzīgās dzīves bezjēgas bezjēguma attēlošana utt.
ES zinu, es pats neesmu bijis labs- gana labs. Neesmu apvaicājies cilvēkiem kā klājas. Bet mjā- laikam cilvēki izvairās no kontaktēšanās ar mani- nedzīvajā- jo dzīvajā nav kur sprukt. Un tad man norāda- es esot runīgs. Manas smadzenes ir īpašas patērē vairāk skābekļa nekā parasti.
Tā man teica ārste.
Gribu pabeigt rakstīt par Grišu. Bet es saprotu, ka es nevaru būt gan tas gan- tas. Es varu būt tikai viens kaut kas un tas mani sarūgtina.
Vienkārša kontakta un manis paša psihopātiskā uzvedība ir vienkārši muļķīga. Ziniet- man bieži vien liekas, ka es uzmācos cilvēkiem, kad rakstu. Grūti saņemties sākt rakstīt un pārkāpt sev pāri. Es sevi piespiežu būt egoistiskam.
Bailes un trauksmes- superego utt. Vienkārši es esmu noguris- patiesībā tikai vienam cilvēkam vajadzīgs radījums. Un jo vairāk es domāju, jo vairāk es saprotu- ka šī premisa ir patiesa. Un šeit jau nav runa par to, ka es kliegtu pēc uzmanības. Nē- tik banāls es neesmu. Ja man ko vajadzētu es paņemtu, ja vien spētu. Bet es nespēju. Es sāku izdzīvot to, par ko gribu rakstīt- cilvēks- kļūst lieks. Gluži emocionāli un garīgi lieks. VIņa esība ir lieka un nevienam nevajadzīga. Līdz brīdim, kad šī te esība kādam ir noderīga. Kad kāds to var izmantot. Tas manī dzeļ un aizvaino vairāk, ka cilvēki, kurus es pazīstu vai slikti pazīstu, atļaujās man sūtīt vēstules ar piedāvājumiem pārdot savu saredzēšanas talantu. Lūgumi uzraktīt esejiņu par 5 Ls ir vienkārši nožēlojami. UN vēljovairāk aizvainojoši. Ak, Sartr', kuņasdēl tu tāds, no Larošelas. Tu (laikam) rakstīji pravietiski par mani.

Vācieša kungs es gribu jūs citēt:
"Kam ir vajadzīgs, ka sāp?
Man un tev.
Ja mēs negribam būt tikai sev,
tikai tam-
nekas un nekam."