ejot gar upi, kas tek citur, nevis rīgā, pie sevis klusi dungoju pērkona labuvakar un domāju par to, cik jauki un veselīgi ir nedzīvot rīgā, man gar sāniem tek upe, un dzelteno plūmīšu koki pilni ar gandrīz gatavām ogām. un blakus tie dārzi, kur ābeles pārpildītas ar āboliem, kas sakrituši pie koka saknēm. viss zaļš, gaiss pilns ar mazām mušiņām, garām brauc vīrieši, kuriem ritenim pa priekšu skrien suņi, iet meitenes un krastos sēž puikas ar alu. un pārīši.
ak, jel, negalvaspilsēta ir tik jauka.