Vakar netīšām uzslēdzu uz to lit.raidījumu “melns uz balta”, kur notika vismaz kā man sākumā likās Kārtējā Personības Kulta Izpausme (nu tas par Tautas Dzejnieku Imantu Ziedoni), bet nācās vien knaši savas domas mainīt. Patiesi interesants un pat, varētu teikt, sakarīgs vecīts. Baigi interesanti izrunājās par Hercoga “Katrs par sevi un dievs pret visiem” un Tarkovska “Solaris” dažām epizodēm ar vēju – vienkārši pizģets, kā man dod galvā tādi filigrānismi, kas atklāj kinodarba vispatiesāko (ja tā drīkst izteikties) seju. Nevis sešslejīgas milzu recenzijas, kurās tiek izķidāti visādas tehniskas lietas, aktierspēles, tramtaram... Vispār rodas sajūta, ka “visobjektīvāk ” par mākslu var rakstīt visneobjektīvākajā veidā – ar mākslu. Recenzijas pārāk bieži ir smieklīgas ķipa objektivitātes izpausmes. Lai gan tas Naumaņa stiliņš jau arī ir tīri esejisks... Lai gan arī tas man ir apnicis. Moška tāpēc, ka ļoti vienveidīgs un gejisks – vot tas jau ir par daudz. Nav ne vainas tām minoritātēm, ja vien viņas nesāk kačāt savas pravas tā, ka traucē uztvert viņu rakstīto kā vispār homo sapiens radītus.
Ai, slinkums rakstīt tālāk. Mani pieveic jūra, saule, fizkultūra.
Adios!