sezonālā melanholija
vairāk nekā citus rītus man šorīt negribējās vērt vaļā acis, kāpt ārā no spilvenu kaudzes un siltās segas. vēl vairāk man negribējās gatavot kafiju, kuras pagatavošanas tehnika neatšķiras jau gadiem. negribējās taisīt ciet balkonus, caur kuriem istabas bija sapūstas ar vēsu gaisu. negribēju meklēt drēbes un noteikti neaizmirst darba pilnvaras.


tik skatīties caur segas šķirbiņu un gaidīt, kad kāds draudzīgi uzsauks, ka jānāk brokastīs. un tad es nedaudz patielētos un pačīkstētu, bet tikai tāpēc, lai kāds iedomātos mani sapurināt un pieskārtos brīdī, kad tiktu vilkta ārā no gultas.
jo sasodīti grūti vienmēr būt lielajai meitenei, kas par visiem parūpējas, kas visus modina un vāc kopā.



braucu tramvajā, tas iegrieza manā mīļākajā pagriezienā, kas zem salu tilta sākuma. tas saulainais pagrieziens, kurā braucot vienmēr pārņem neizsakāma, nez no kurienes laimes sajūta. skanēja redžīnas dziesma šī, es lasīju miniatūro franču grāmatu par pieviltām ģimenēm un nocietinātām sirdīm un vienā brīdī bija par daudz.


kamols kaklā, smagi plakstiņi. un sirdspuksti deniņos, krūtīs



un laikam vienalga, ka pārjūtīgs ieraksts publiskai dienasgrāmatai