Mūzika: | Rihanna ft. Jay-Z - Umbrella |
tu vari palikt zem mana lietussarga, ēe-ēe-ēee
šorīt pirmo reizi mūžā man bija sajūta, ka es negribu braukt mājās, proti, negribu braukt ar mašīnu. negribu sajūgu un gāzes pedāli. negribu spoguļus. negribu domāt. negribu redzēt sev priekšā citas mašīnas. negribu pārslēgt ātrumus un negribu redzēt pulksteni panelī tieši tajā vietā, kur tas atrodas.
Rīga-Sigulda.
trīs stundās piecdesmit kilometri.
ātruma amplitūda: 5 - 160 km/h.
sākās jau pie alfas divu joslu ārprāts. izdomājām, ka jāņem shortcut's pa kaut kurieni un , iedomājoties karti galvā, centos izbraukt pēc iespējas tā-jau-neviens-gan-nebrauks. pastāvēju juglā kādas divdesmit minūtes un dubultā līnija mani neapturēja griezt apkārt un braukt caur ulbroku uz apvedceļu un tad jau, jā. nācās arī pie bērnu slimnīcas stāvēt rindā, bet tad jau mērs bija pilns un mēs pievienojāmies bembju gājieniem un aizšāvām līdz t veida krustojumam un izrādās, ka griezām uz to pusi, uz kuru neviens negrieza un tādejādi vismaz nejutos vainīga par savu kreiso zāliena izgājienu.
izbraucām cauri ulbrokai, garām tuberlozes slimnīcai un atkal - anormāli gara rinda un ik pa desmit sekundēm jāpabrauc 50 cm uz priekšu. un kilometriem tā. nostāvējām stundu, es gandrīz izkāpu no mašīnas un aizgāju mājās.
uz apvedceļa jau bija brīvāk, spidometrs līdz 150 km/h aizslīdēja, arī uz vidzemes šosejas viss godam - ātri, ātri pa labējo joslu.
11 km līdz Siguldai - un atkal foršā ceļa spēlīte ar centimetriem. patīkams gadījums atsvaidzināja mašīnā noskaņu - es biju tik ļoti nost no tā, ka man jābrauc tik lēni un ka nekas nenotiek, ka es mēģināju sevi nodarbināt un izklaidēt, proti, es sakrustoju kājas un līdz ar to ar kreiso kāju gāzi, bet labo sajūgu. tā nu sanāca, ka brīdī, kad bija atkal jāpavirzās n centimetri, es pārlieku spēcīgi uzspiedu uz gāzes pedāļa (jo taču pierasts sajūgu līdz galam izspiest, kad uzsāk kustību) un gandrīz ielidoju priekšējam džipam aizmugurē - uzrāviena mirklī sapratu, ka nebūs labi un ar sekundē pieņemtu lēmumu pagriezu, nē, parāvu stūri pa labi. paveicās, ka nebija ne ceļa stabiņš tur, ne cita mašīna, kas bezkaunīgi spraucas garām un galu galā tur viss pa milimetriem ar to priekšējo mašīnu. neliels šoks, sasmējos nedaudz un kādus kilometrus pabraucu pa zālienu, lai pēcāk ielīstu atpakaļ gliemežveidīgā kustībā.
patīkami, ka nezināju, kur Siguldā man jābrauc (bija jāatrod ģimenes draugu mājas un kartes sasodītajā mašīnā nebija), jo instrukcija, kas tika dota iepriekš, nebija derīga dēļ visur izvietotajiem policistiem un saliktajām mašīnām, kas divu virzienu ceļu padarīja par vienvirziena ceļu. mēģinot iedomāties karti galvā (atkal), es centos izbraukt pa visādiem privātmāju rajona ceļiem. mierinoši, ka arī telefonsakaru tīkls regulāri uzkārās un man jau principā slēgti izejošie zvani. bet mašīnā, bija riina un viņas draudzene, kuras gan neitralizēja manu arvien augošu niknumu un histēriju. un viņas bija iemesls kāpēc es vispār aizbraucu uz siguldu, jo man tiešām vienbrīd likās, ka griezīšu mašīnu atpakaļ un braukšu pakaļ māmiņai no rīta. un lai prāta vētra piedod.
viss labs, kas labi beidzas.
māju atradu, mašīnu noliku, koncertu dzirdēju un bija forši.
un starpcitu - es šonakt braucu atkal braukāties, hehee