Brother Cavil: In all your travels, have you ever seen a star go supernova?
Ellen Tigh: No.
Brother Cavil: No? Well, I have. I saw a star explode and send out the building blocks of the Universe. Other stars, other planets and eventually other life. A supernova! Creation itself! I was there. I wanted to see it and be part of the moment. And you know how I perceived one of the most glorious events in the universe? With these ridiculous gelatinous orbs in my skull! With eyes designed to perceive only a tiny fraction of the EM spectrum. With ears designed only to hear vibrations in the air.
Ellen Tigh: The five of us designed you to be as human as possible.
Brother Cavil: I don't want to be human! I want to see gamma rays! I want to hear X-rays! And I want to - I want to smell dark matter! Do you see the absurdity of what I am? I can't even express these things properly because I have to - I have to conceptualize complex ideas in this stupid limiting spoken language! But I know I want to reach out with something other than these prehensile paws! And feel the wind of a supernova flowing over me! I'm a machine! And I can know much more! I can experience so much more. But I'm trapped in this absurd body! And why? Because my five creators thought that God wanted it that way!
.
.
.
Samuel Anders: Perfection. That's what it's about. It's those moments. When you can feel the perfection of creation. The beauty the physics you know the wonder of mathematics. the elations of action and reaction and that is the kind of perfection that I want to be connected to.
.
.
.
Es domāju, ka ir iespējams saost tumšo matēriju arī esot cilvēkam.
Šodien palasīju šo o no tā, ko man patiesībā nevajadzētu lasīt. Cilvēku domas par attiecībām un laulību. Sabiedrība vēl nekur nav tālāk tikusi par atražošanu un eksistenci. Vai cilvēki tic pēcnāves dzīvei (kura dod visam ilgstamību un savā veidā lielāko jēgu) vai netic, bet mums ir dots šis mirklis, šī dzīve, un to var stereotipiski nosaukt par brīnumu, jo trūkst vārdu. Cilvēki vēl joprojām ierobežo savas iespējas sajust pasauli, piedzīvot DZĪVI! Tāpēc, ka Dievs to tā ir gribējis vai tāpēc, ka mamma tā teica. Tikumība, morāle, ētika, tā saucamās vispārcilvēciskās un mūžsenās tradicionālās vērtības, tas ir tik šausmīgi skumji.
Cilvēki vēl joprojām cenšas kādu apprecēt, lai noturētu, kādu piedzemdēt, lai viņu pēc tam aprūpētu, kādam kaut ko neteikt, lai savāktu mazas dzīvības drusciņas vairāk.
Nav runa tikai par attiecībām, par visu. Es sen nebiju tik ļoti jutusi sabiedrības absurdumu, likās, ka tas posms jau man ir aiz muguras. Tomēr es atkal tā jūtos - kur var tik šausmīgi sevi ierobežot un vēl ļaunāk - ierobežot citus? Šis viss, kas mums ir - ķermenis, dzīve, šī pasaule - tas viss ir neaptverami brīnišķīgs un briesmīgs, un mums ir miljoniem iespēju, kā izmantot šo laiku vissīkākajā mirklītī. Cilvēki ir pieraduši, ka viņi var sajust smaržas, pieskārienus, dzirdēt mūziku, bet vai sajūtas pašas par sevi nav kaut kas fascinējošs? Mēs nesaožam tumšo matēriju, bet mēs saožam puķes, sniegu un cilvēku smaržu. Piedzīvojam mīlestību, bailes, dusmas, vissīkākās nianses, mēs piedzīvojam fizikas likumus - un tie tiešām varētu būt pilnīgi citādāki! Mēs atklājam jaunas planētas, jaunas elemntārdaļiņas, nosakām visuma vecumu un to, kādā veidā tupelītes apmainās ar ģenētisko informāciju. Mēs visi, sabiedrība, CILVĒCE!
Kur šajā visā daudzveidīgajā pasaulē vispār ir vieta kaut kādiem ierobežojumiem, kaut kādām sīkmanīgām bailītēm, kaut kādām greizsirdībiņām un "tā vajag, jo tā vajag".?
Mēs varam piedot, varam nogalināt, varam lidot caur mākoņiem un aprakt sevi stresā, varam pieradināt un atgrūst, varam iemīlēt un nekad vairs nepazaudēt, varam dzirdēt citu radītu mūziku un radīt paši savu, varam izlasīt tūkstošiem fantastisku grāmatu un uzrakstīt paši savu.
Tā ir mana tēma šobrīd. Protams, ka tie, kuri saka - bet jāēd arī kaut kas ir, un kur lai atrod laiku kaut ko tādu darīt, kad ir divpadsmit stundas jāstrādā? Jā. Ir tā. Man galvā viss ir vienkārši, bet, kad es paskatos ugunī savā kamīnā un pielieku pagali, es vienā mirklī varu piedzīvot nāvi un atdzimšanu, matērijas transformāciju, gaismu un siltumu, smaržu un jēgu.
Tas taču ir kaut kas neticams un ticams, un tas ir mežonīgi un viens sastindzis mirklis mūžīgajā tagadnē starp tumsu pirms dzimšanas un tumsu pēc nāves.
Ir viena lieta šajā pasaulē, ko es nekad nesapratīšu - kā var nebūt interesanti un kā var būt garlaicīgi. Šis viss - psiholoģijas un fizikas likumi, un tas viss, kas ir atkarīgs kā uz to paskatās, filosofija un jēga un tas viss pats par sevi.
Es dažreiz esmu tik milzīgā sajūsmā par esamību, par šo planētu, par šo visumu, šo valsti, šo ķermeni, šīm šūnām, kas mani veido un smadzenēm, kas domā, ka es vienkārši nespēju saprast, kur šeit visur ir vieta vienam otru ierobežot, piespiest un skatīties no kaut kādām sugas turpināšanas un vispārēji dzīvnieciskām perspektīvām.
Mums ir dzīve, ko dzīvot, laiks, ko pavadīt šeit uz Zemes, un tas taču ir tā vērts, lai pārstātu nosodīt tos, kas piedzīvo šo dzīvi citādāk, nekā mēs vēlētos, citādāk, nekā nosaka tradīcijas, jo pasaule taču ir tik ļoti daudzveidīga! Kāpēc kādam atņemt viņa pasaules pieredzēšanas iespējas, saucot viņa veidu, kā dzīvot, par maucību, netikumību, trakumu, plānprātību, nepareizību, par "tā taču neviens nedara" un "kur tas redzēts" un vai tā ir "pareizi" un vai "tā drīkst".
Un vispār - kur ir jēga uztraukties par visādiem sīkumiem un bojāt sev nervus, ja tie varētu būt vajadzīgi jaunas peredzes iegūšanai un jaunu iespēju izpētei?