"Novembra debesis"
zini, iedomājos, ka varbūt Tu esi kaut kas tāds kā grimam paredzēta otiņa tādas aktrises rokās, kura grasās kāpt uz skatuves, lai vēl pēdējo reizi nospēlētu savu mūža lomu. viņa tur tēlo tikai vēja trenkātu kļavas lapu, bet beigās neviens neskatās uz to koku, kas tur ir izrādes centrā. jā, ja Tu jautātu man, es teiktu - viss ir citādi tajā izrādē. un mazliet kā sapnī. bet vispirms ir tā otiņa. viņai ir jāuzklāj grims. grims ir paredzēts gana spilgts. klusībā viņa šīs krāsas nesaprot, tās nesaplūst ar viņas sirdi, tās nepukst vienā ritmā ar viņu. otiņa ir cits stāsts, tā ir bijusi viņas sabiedrotā jau ilgi. citas aktrises dažkārt to aizņemas, tāpēc viņa ir sākusi to slēpt. viņa izdomā katru reizi citu slēptuvi, bet katru reizi viņai ir sajūta, ka to kāds ir aizticis.