Mēs atvērām durvis, kuras veda uz kādu zāli. Tajā sēdēja daudz saviesīga paskata cilvēki un ar šampanieša glāzēm rokās kaut ko cītīgi apsprieda. Brīdī, kad attaisījām durvis, visi pavērās pret mums. Mēs pasmējāmies un izgājām cauri zālei uz citu telpu, kura veda uz mazu piemājas dārzu vai ko tamlīdzīgu.
Caur tām durvīm, kuru otrā pusē bija zāle, mēs izgājām vairākas reizes. Kad visi nopietni cilvēki izgāja no tās ārā un pasākums bija beidzies, mana māte sāka man bļaut virsū par to, ka atļāvos traucēt šo svarīgo tikšanos. Un es sanervozējos un sāku skaļi bļaut, ka tas ir muļķīgi, ka viņa man to tagad pārmet, jo nekur uz durvīm nebija rakstīts, ka tur notiktu kaut kas nozīmīgs, tādēļ mēs nevarējām to zināt. Viņa nerimās un es nerimos.
Tad aizgāju prom uz to iepriekš minēto dārzu un uzrāpos pa mazu pauguru uz ielas, kur bija diezgan dzīva satiksme.
Un es pamodos.