can I go home now

bet tad atceros, ka nav taču ne māju, ne ziemassvētku.

vienkārši sajūta tāda, ka dzīve apjožas ap manu vidukli vēl ciešāk. un es pakampju vēl lielāku malku gaisa, bet nezinu, kad varēšu to izpūst.

nesen redzēju skaisti ģērbušos sievieti. viņai bija spilgti oranži mati, spilgti rozā krekliņš un haki krāsas bikses. kopā tas izskatījās dievīgi, it kā kāds būtu iedziedājies man pie auss "in the jungle, the mighty jungle..."

šorīt es esmu melna jaka un lieli, smagi sudraba auskari - smaidīgi mēnestiņi čigāniņi, kas caur eglēm sāk vērties.

vēlāk iešu uz C. ielas mājām. jāsāk beidzot šķirot mantas. būs divas kaudzes. atstāt un ņemt līdzi. lielākā kaudze būs ar mantām, ko vilkt arī tālāk sev līdzi, kaut gan labprāt paņemtu tikai pāris gliemežvākus no mammas pirmā ārzemju brauciena uz Kipru, dažas fotogrāfijas, varbūt kādu grāmatu. ir beidzot atradušies pircēji. jauki cilvēki, man īpaši patika tas vīrietis. sieviete ar bērnu rokās ilgi stāvēja pie loga. tas šķita kā kaut kas tāds, ko es arī būtu darījusi, ja mēs ar viņu būtu mainītās lomās.

savādi, man negribas raudāt. man liekas, es nevarētu apstāties, ja sāktu.