Mana paralēlā pasaule

Atceros, cik forši bija tā gulēt gultā uz vēdera, kājām gaisā, ēst čerešnu, klausīties, kā lietus grabinās pa jumtu, pa atvērtām balkona durvīm skatīties melleņu naktij tieši acīs, un uzsmaidīt zibenim, kad tas fotografē. Vēlāk, naktī, apsēsties uz balkona, dzert rumu, ļauties negaisam. Kāds spēks, kāda stihija, nekā spēcīgāka jau nav. Ļauties, ļauties, ilgi, kamēr norimst. Un ne par ko nedomāt, tā vienkārši. Bet no rīta izlaist vakara vēju no burciņas.
Nu tur, blakus Čestahovas klosterim, tai foršajā viesnīciņā.
Gaidu tevi.
Aiziešu pēc ķiršiem.