Saprotu, ka ir jāraksta, jo lietas nevar atcerēties mūžīgi (izņemot, protams, īpašas lietas un brīžus, kuru nav tik daudz).
Pārlasu gandrīz gadu vecus ierakstus un smaidu. Nav jau tā, ka Te ir slikti, galīgi nav, bet te nav Īsto cilvēku. Hujinkām pilni meži un scēnas ik uz stūra. Gan jau, ka šo es sapratīšu arī pēc daudziem gadiem, bet.. Nē, nekādu bet. Es tik daudz sev samelojos, bet tajā pašā laikā arī aizmirstu, ka vairs nezinu, ko darīt.
Mazleit ironiski, ka 'pēdējais' ieraksts ir par cilvēku, par kuru atcerējos skatoties vienu filmu, kurā zēns jautāja savam tēvam, vai cilvēkus ir iespējams aizmirst. Dažus pavisam noteikti jā, dažus - nekad. Nu lūk, Pata, Tev varbūt vajadzētu tikt galā ar to, ko nevar aizmirst un par ko visu laiku jādomā un jāčakarē sev prāts un varbūt pat jālaiž garām visādas citas iespējas. Vajag taču izrunāties, bet nez kāpēc tu visu laiku norausties un neuzraksti visu, ko jūti un domā. Nu pati vainīga, neviens cits. Vienmēr jau gribas iebāzt to sasodīto "bet viņš taču arī varētu..", BET tāda jau ir tā dzīve.
Izskatās, ka šis jautājums paliks nerisināts vēl kādu laiku, nu tā kā skumja izprieca, lai gan tas neiet kopā, bet kuru pis! hahaa.

Viss ir iespējams, ja es vēlos, bet vienmēr liekas, ka otrs cilvēks taču necenšas un ko tad es tur. Kaitina, ka tik pat kā visur ir iesaistīti 2(+) cilvēki.

Vēl man liekas, ka esmu zaudējusi savu vienbrīža "pohuj". Es pat nevaru pateikt cilvēkam, ka viņam biežāk vajadzētu lietot dezīti, jo viņš smird! Galvenais, ka tas traucē ne tikai man, bet arī citiem cilvēkiem. Huiņa.

Soma paslēpās, bet paslēpes beidzās. Nu mans kompja lādētājs ir paslēpies. Nākamā spēle ir sākusies.