|
Aprīlis 14., 2012
16:31 man nevajdzēja to izrādi skatīties vakar. tiešām nevajadzēja. sods un noziegums. fināls visu laiku acu priekšā un smeldz iekšas.
ko es sapratu no tā visa ir tas, ka man nav ko zaudēt. jo nekas jau vairs nav palicis. esmu brīva. pilnīgi brīva. un tur pazūd kaut kāda daļa no dzīves jēgas. cilvēki meklē brīvību, bet tas nav tas, ko viņiem vajag. cilvēkam vajag vajadzēt kādam, otram cilvēkam. tur ir tas cilvēcīgums. slēpjas un grib, lai to meklē. to otru cilvēku. bet, ja tu esi brīvs, tev vairs nav ko meklēt. atradi brīvību un viss. vienkārši viss. bet kaut kā ir jādzīvo.
|
Comments:
jāatrod jauna jēga, draug
principā, viss jau ir bijis. ko vēl lai tādu grib? izņemot jēgu nekā cita nav ko gribēt.
tas lācis salauza man sirdi vakar, tik nenormāli īsti un sāpīgi, ka bail. komplektā ar putniņu.
laikam pārāk emocionāla esmu, tā vakar Učo teica, ka teātra iespaidā. man gan laikam liekas, ka tāda piedzimu, neticu viņam.
gribi redzēt raudošu cilvēku un laimīgu kaķi, tad nāc ciemos.
ņaudošs kaķis un laimīgs cilvēks drīzāk derētu
varu notēlot laimīgu kaķi. ņaudošu un laimīgu. cilvēku nesanāks. durvju kodu atceries? cilvēcīga kompānija man noderētu gan. |
|
|
Sviesta Ciba |