ja tā godīgi, man nešķiet, ka ziemassvētki ir kaut kas šausmīgs. varbūt perspektīva ne tāda - nebāžot degunu ārā no šī pārventas nostūrīša un neieslēdzot televizoru, nemaz nemana to spiedienu, kuram jāturas pretī ar sentencēm, kādas lasāmas pie makmerfijs. redz tikai garus, tumšus vakarus, un visgarākajā no tiem šķiet prātīgi iedegt svecītes un sarīkot kādu nebūt jautrību.

es lieliski saprotu vecākus, kuri rīko svētkus bērnu dēļ. mana pašas pieauguša cilvēka gados ieilgusī ziemassvētku māņticība noteikti ir saistīta ar to, ka esmu vēl galīgs bērns, kaut arī pēc pases liels cilvēks. un jūtos slikti, ja man vajadzīgie rituāli nenotiek. es joprojām esmu svēti pārliecināta, ka uz ziemassvētku galda jābūt 9 ēdieniem, pat ja tās ir tikai 3 piparkūkas, 3 mandarīni, viens sagriezts gurķītis, pāris šķēlītes šķiņķa, maza maza saujiņa zirņu, daži vārīti kartupeļi ar kotletīti, šķēle maizes un daži cepumi. un nav pat jautājumu par to, vai tāds "ziemassvētku galds" maz vajadzīgs. arī tad, ja pie tā apsēžos es viena pati no visiem mājiniekiem, kā tas ir te.

labi ir tas, ka šeit neviens no manis negaida dāvanas (jo man to nav) un arī nedomā man neko dāvināt. aiztaupīsies neveiklības.

par eglīti gan vēl zīlēju, būs vai nebūs. bija tādi laiki, kad mēs pēc eglītes uz mežu vienmēr braucām kopā. pagājušajā gadā, šajā pašā dienā, eglīti jau pārveda mājās bez manas līdzdalības, un man par to sāpēja sirds. jo šo rituālu prasa tas bērns manī.

padomā tik, vēl pirms dažiem gadiem mēs, divi grinči un viens kupli pūkains kaķis, laimīgi cepām piparkūkas pussalūzušajā cepeškrāsnī. un nevienam i prātā nenāca, ka drīz jau kaķis gulēs nobraukts uz ielas tepat pie mājām, un vēl pēc laika grinči ies katrs savu ceļu.


nākamgad gan es būšu atkal pilsētas meitene un čīkstēšu par to pašu ko pārējie.