Viss, par ko es šorīt spēju domāt, ir — es negribu vairs tās sajūtas, es negribu vairs šo karmu — dāmu, kura ir a bitch (vai the?). Lai kā arī nebūtu, es tā vairs nespēlējos, man pietiek, mums ar viņu vairs nebūs kāršu spēles uz naudu vai izģērbšanos, es negribu vairs atkārtot iepriekš piedzīvotus sāpīgus scenārijus. Es kavēju darbu piebāztā autobusā, kurš kustas pārāk lēni, es esmu nogurusi un tuvu asarām, bet šoreiz līniju es nešķērsoju. Es vienaldzīgi noskatos trauslā blondīnē, kura mani pieturā pasveicina, piefiksējot miglainas atmiņas par to, ka viņa ir kaimiņienes māsasmeita. Vakar ar velo (bez iepriekšēja treniņa) nobraucu 25 km, šodien varu gan paskriet, gan paiet. Vien esmu resna un tāda pablonda, bet citādāk ar dzīvi laikam viss ir kārtībā. Asaru smilšpapīra sajūta acīs ir tikai kādas citas dzīves rēgs manā dvēselē.