budža domēnu vācelīte

tāda skaudība rodas, skatot laimīgo laimīgas bildes.
tik žēls miuuuuuu.
kaut kāds nejēdzīgs līkums man. nevaru saprast, vajag vai nevajag. un mani pieviļ visas manas (sa)jūtas uz kurām, man domāt, esmu balstījusies un, no kurām izejot, esmu veidojusi savus priekšstatus, dzīvīti un debīlās pārliecības.
nu kā es tomēr esmu bijusi tik tizla!!! un tik nepareiza! āksts kkāds! mazais joks, bļe!
Tu mani atbalsti vai nē? un, kas vēl svarīgāk, man vajag Tavu atbalstu vai nē?
es pati nespēju sevi pārsteigt, cik dramatiska un drāmu griboša esmu izaugusi! kāds absurds stulbums, kāda nožēlojamība! ne man šitais viss ir kāds lata romāns, ne kā! bet, kā izrādās, uz to emsu gājusi. stulbā es! kkāda debīla, pašnepietiekama un izcili sekla literāte. stulbā Zvaigzne, bļe!
pašas dzīvīte kā kkāda nožēlojami sekla un smirdīga peļķe, laikam tāpēc esmu ķērusi personības un kā debīla muša lipusi klāt ievērojamiem cilvēkiem.
vai tiešām?
Dzelzs priekškars.