| |
[Jan. 14th, 2004|03:01 pm] |
Snieg tā, ka dvēsele augšup tiecas. Nācu mājās pret vēju, deguns saraukts murskulī, lai acis neaizķep, bet smaids vienalga līdz ausīm:))
Tagad ļoti ļoti gribētos uz kārtīgu mežu, tādu, kurā egles aug un kurā ir platas izbrauktas stigas, lai nav traki jābrien. Varam iet arī divatā, labie ļaudis un ļaudes. Lielāku kompāniju gan negribētu;) Varam runāties, varam arī klusēt, varam izbļaut visus netīrumus, kas dvēselē nogulsnējušies. Bļaut tā, lai sniegs birst no zariem un aprok tos. Varam dziedāt skaļi vai dungot klusītēm. Varam dauzīties pa sniegu kā bērni vai kā pieaugušie. varam jebšu varētu, ja..
Ja nebūtu dažas tehniskas dabas problēmas:(( |
|
|
