Dīvains sapnis par mazajiem, zilajiem cilvēciņiem.

Šonakt sapņoju pavisam dīvainu sapni. Vispirms darbība norisinās kaut kādas mājas 2.stāvā, kur ir slīps jumts. Bija kaut kādas drēbes jāgāž kaut kādā istabas caurumā, lai tas nokristu lejā. Tāpēc, lai labāk drēbes kristu, sagāžas visa māja (tā šķībi uz vienu pusi). Man tas likās tā baisi, bet nu ok. Tad vēl tajā sapnī bija kaut kas dīvainis - pēkšņi tā slepeni uzradās mazie, zilie cilvēciņi un es zināju, ka man būs ar vienu no viņiem (viņu vadoni) jācīnās. Tāpēc es raudāju, jo viņi bija ļoti spēcīgi, gudri un ar augstām tehnoloģijām apbruņoti un citi to nezināja. Vienu brīdi vēl bija epizode, kad es esmu kaut kādā tās mājas zālē un spēlēju uz klavierēm improvizējot it kā tik jautras skaņas, bet es biju pārbijusies līdz nāvei, jo pa to istabu apakšā rosījās tie mazie cilvēciņi - viņi kaut ko tur būvēja, nesa, rosījās kā skudras, bet es nezināju, ko viņi dara, citi arī viņus neredzēja, tikai es, tāpēc citi mani nesaprata. Un tāpēc tas fragments, kad spēlēju klavieres, atgādināja fragmentu no kaut kādas šizofrēmiķu šausmenes. Tas bija arī ļoti bīstami, jo, ja viņi uzzinātu, kas es esmu, tad es tur vairs nebūtu. Man vajadzēja
maskēties no tiem cilvēciņiem, jo viņi mani zināja. Tas viss it kā notika 2.plānā, jo citi šo cīņu neapzinājās. Tad es izgāju ārā no mājas un raudāju, jo zināju, ka man būs jācīnās ar vienu no tiem cilvēciņiem ar nazi, bet viņi ir ļoti spējīgi. Tad es ar kājām gāju uz kaut kādu veikalu apm 10 km pa lietu,
tumsā, raudot. Veikalā satiku Montu un vēl tos zilos cilvēciņus, bet nevis mazos zilos, bet lielos. Viņi izskata ziņā ne ar ko neatšķīrās no vienkāršiem puikām. Viņi mūs arī neatpazina un kā puikas meitenes uzrunāja. Bet es zināju, ka man jau drīz vajadzēs ar viņiem cīnīties. Tāds ļoti dīvains sapnis. Visu sapni it kā bailes par to, ka es zinu, kas man būs jādara un tas izklausās tik nereāli, pie tam citi to nesaprot. Kas notiek manā prātā? whow... neizprotami.