| Vasara nāk... |
[17. Maijs 2005|16:38] |
Pa ceļam uz skolu vienu brīdi sajutu viņas smaržu- viņa nāk... Dikti jauki. Vēl no rīta aizmirsu uzrakstīt, ka no rīta ļoti gribēju kūpēt. Un tad vēl, mobilo liekot kabatā, kaut kā trāpīju garām, un tas nokrita uz grīdas, vāciņam atsperoties vaļā- žilete un nazis izkrita ārā. Nekas. Vēl ceļā uz skolu iedomājos, ka nevajag sevi noskaņot tā- 'Ai, cik zvērīgi gribas pīpēt', bet gan tā- 'Ņefiga negribas'. Klusums. Vēroju savu reakciju uz 'ņefiga'. Gandrīz nekāda. Pareizi tak, es jau teicu, ne kāds cits. Nožēlojamais es. Vienīgi, varbūt nevajag tik lielu nozīmi piešķirt tam. Attapīgi, Šerlok...
Skolā ierados uz 5o stundu, daži sajūsminājās, kad iegāju klasē.
Klausoties, kā Evita stāsta par Čārlzu Dikensu un 'Oliveru Tvistu', apcerēju divas domas- Dikenss mācījās tikai līdz 14 gadu vecumam, bet re, ko uzrakstījis. Mūsu izglītības sistēma smirž... Otrā- Evita ir kristiete, bet kāda māsiņa? Viņa bija viena no tām četrām sīkajām Melnajā piektdienā...
Uz skolu nebija jēgas iet, nenotika pilnīgi nekas aizraujošs vai izglītojošs. Vienīgi Dzalbe mani uz kkāda skolas durvju jumteļa uzsēdināja.
Un, kad nācu mājās, lija vasarīgs lietus, smaržoja pēc svaigi pļautas zāles... Jūsmoju :)))
Šis teksts tika rakstīts no 16:38 līdz 17:24... Vienreizēji...
17:34 Atkal sāk likties, ka Cibai nav nekāda jēga. |
|
|
