| 12. Feb 2010 23:43 izplēsta dzeltena blociņa lapa no gaidīšanas telpas pasu daļā:
And the time drags on.
Čīkstošas lauku ambulances durvis
migrācijas lietu pārvaldē.
Burzma. Cilvēki migrē.
Cilvēki pilsoņo.
Garlaikojas. Šļūkā. Snauž.
Pieklusināti lamājas
Jaunatne.
Jocīgi, ka ar laiku vēlme būt rupjam
mazinās un galu galā izzūd.
There should be a lesson there.
Kad esam jauni, vēlamies
mainīt vēsturi,
un tai principā ir maza nozīme.
Varbūt tāpēc arī paslīd garām
vecuma gudrības mājieni.
Bet tas, kas mēs esam,
kas ir vecie un kas mēs būsim,
un kas viņi bija,
ir viens un tas pats.
Un arī vēsture ir tas pats, kas tagadne,
tikai mēs tās nošķiram, lai būtu vieglāk
to iemācīt skolā.
Vēsture un tagadne katru dienu
staigā pa pilsonības un migrācijas
lietu pārvaldes akmens un cementa kāpnēm Alunāna ielā.
Varbūt tikai man iemācīts, ka
vēsture ir ārpus manis.
Bet arī es esmu vēsture uz šīm
aukstajām trepēm.
Arī es esmu daļa no laika.
Un man nevajag mērķi kā daļai
no lielās lietas.
Kā šūnai man nevajag mērķi,
bet kā cilvēkam vajag. ir doma    |
