Viņa klaiņoja pa Vecrīgas ielām un ar skumjām acīm ķēra sniegpārslas, kas krita matos un plaukstās it kā cenzdamās uzrunāt viņas sāpošās domas.
Kājas neklausīja, jo tās bija kļuvušas aukstas no nu jau ieilgušās pastaigas, cenšoties rast atbildes uz jautājumiem. Katra mazā ieliņa iezīmējās ar jaunu jautājumu, kas savukārt nozīmēja simtiem mazu asaru lāšu uz krustojumu stūriem par to, ka atbilžu nekur nebija.
Bezspēkā viņa iegūlās sniegā, ļaudama aukstumam vēl vairāk izskriet cauri ķermenim. Salstošais ķermenis iegūla sniega gultā, un viņa aizvēra acis cerībā, ka nepamodīsies. Tomēr muļķīgi bija iedomāties, ka cilvēki var aizmigt mūžīgā miegā ikreiz, kad to vēlas. Tik pat muļķīgi bija cerēt, ka kādā no sniegpārslām iezīmēsies eņģelis un viņas gaidīšana būs rimusies.
Saniknota par cilvēku uzbāzību viņas vientulības brīdī ar sniegu, viņa piecēlās kājās, noskurinājās un palūkojās uz vietu, kur bija mēģinājusi izbeigties. Tur tagad iezīmējās sniega eņģeļa forma, kas laternas gaismā un īpašajā Vecrīgas noskaņā izskatījās pavisam īsta.
Viņa apsēdās uz soliņa iepretim un pārsteigumā raudzījās negaidītajā iznākumā. Vai domas spēj transformēties realitātē? Vai domājot mēs paši piepildām apkārtni ar saviem sapņiem, neapzināti piepildot visslēptākos sapņus?
Taču atbildēm uz mūžīgajiem jautājumiem viņai šobrīd trūka spēka. Mirklī, kad vairs nebija asaru, ko raudāt, viņa sajutās vēl sliktāk.
Jo eņģelis neatdzīvojās.
Tikai sniegs rotaļājās viņas matos, un saņurcītā sniega pika burzījās vēl vairāk no viņas vienas rokas otrā.
Mājup ejot viņa iemeta naudiņu ikkatram uz ielas sastaptajam Lūdzējam, bet nesajutās ne par gramu labāk. Bet piku viņa ienesa istabā.
Vēl vakar pika tur bija, bet šorīt pamostoties viņa ieraudzīja slapju tukšumu.

Man viņa ir varone. Man viņa ir spēks. Ne katrs uzdrīkstas gulēt sniegā un saprast, ka pasaules zem kājām vairs nav, ka viss prieks pazūd līdz ar sniega izkušanu un saprašanu un ka eņģeļi nekad neatdzīvojas.