| Jul. 21st, 2008 11:40 pm kārtējā gaudu dziesma ‘take me, i am the drug; take me, i am hallucinogenic.’’
/s.dali/
tava traģēdija ir tā, ka tev vairs nav četru gadu, bet tu neesi paguvis uzdot visus četrgadīgā jautājumus. brīdī, kad tu kļuvi par māti, kas kušina savu bērnu, brīdī, kad tev vairs nebija melnzemes aiz nagiem, brīdī, kad tu kļuvi tik pieaudzis, lai rītos dzertu kafiju…
pilsētas atkritumos plastmasas pudeles pārkūst rozēs
ozona caurums par lietussargu
līst kaķi un suņi
un krievu dvēseles
nav jau izvēles, pasaule jāsamin kājām
mēs esam tie, kas grib kļūt par miljonāriem, bet nepiedalās izlozēs
viņi ir tie pārdrošie, kas tevi ņem par miesassargu
kalsni, bez miesas un luņi
mākslīgi iedegušas spindzeles
ja kādā klubā kāds dīdžejs uz mirkli uzliktu valsi
vai plaukstu uz tavas pieres
un bildinātu meiteni, kas aptinusies ap stieni
zini, laikam jau viss tik un tā būtu kā jābūt
rīta laikraksti neziņo par bezvēsts pazudušām ainām
trīcošām skropstām otrpus stiklam
tik slikti sakari, atkal nedzirdu tavu balsi
karstas, uzvārītas sirdis un apsaldētas nieres
stājamies rindā un saskaitāmies, cik esam vieni
daži muļķi saka, ka jāsaņemas un jāsajūt
kaut kur starp grafiti un citām metropoles dainām
pienākums piederēt mūžīgam, nepabeigtam ciklam Leave a comment    |
