« previous entry | next entry »
Feb. 12., 2012 | 10:48 am
brr, šermuļi pārskrēja
bija dīvains sapnis. nezinu kā, bet es biju mirusi un kā spoks pārvietojos pa māju. neviens mani neredzēja, izņemot mammu. kad visi bija kaut kur aizbraukuši, es, lai neliktu nevienam par sevi manīt, pa istabām staigāju tumsā. tad nonācu pie virtuves, izdomāju, ka būtu interesanti uzzināt, vai ir iespējams izlīst cauri kaut kam un kā tas ir. es līdu cauri durvīm ar lielu stiklu un pēkšņi bija visādas spalgas, švīkstošas un skrāpējošas skaņas, centos tikt cauri, bet pret mani bija tāds spiediens, ka tomēr to neizdarīju. izlīdu caur sienu, tur bija vēl viens spoks, kurš pasmējās un teica, ka stikls uzkrājot visas negatīvās emocijas un domas, tādēļ esot tik šaušalīgs.
neatceros, vai tālāk kaut kas notika, bet atceros, ka guļot pie sevis nodomāju 'jāceļas un jāpieraksta šitas', bet es necēlos un tad sev teicu 'es pamodīšos un neko neatcerēšos'
bija dīvains sapnis. nezinu kā, bet es biju mirusi un kā spoks pārvietojos pa māju. neviens mani neredzēja, izņemot mammu. kad visi bija kaut kur aizbraukuši, es, lai neliktu nevienam par sevi manīt, pa istabām staigāju tumsā. tad nonācu pie virtuves, izdomāju, ka būtu interesanti uzzināt, vai ir iespējams izlīst cauri kaut kam un kā tas ir. es līdu cauri durvīm ar lielu stiklu un pēkšņi bija visādas spalgas, švīkstošas un skrāpējošas skaņas, centos tikt cauri, bet pret mani bija tāds spiediens, ka tomēr to neizdarīju. izlīdu caur sienu, tur bija vēl viens spoks, kurš pasmējās un teica, ka stikls uzkrājot visas negatīvās emocijas un domas, tādēļ esot tik šaušalīgs.
neatceros, vai tālāk kaut kas notika, bet atceros, ka guļot pie sevis nodomāju 'jāceļas un jāpieraksta šitas', bet es necēlos un tad sev teicu 'es pamodīšos un neko neatcerēšos'