| atā, mammīt! |
[Sep. 10th, 2006|10:00 pm] |
sasodīts! es nepateicu, ka mīlu viņu!
Mamma, klausies:"Māāām, es mīlu Tevi!"
ceļā čalojām, atcerējāmies, uztraukumā smējāmies, mēs centāmies to neizrādīt un izlikties savaldīgi.. mūsu stīgas tika uzvilktas līdz pēdējam.. tikai viens no mums neizturēja un ļāvās šīm asarām. viņa noskūpstīja mani uz vaiga. viņa nskūpstīja brāli uz vaiga. viņa noskūpstīja Inesi uz vaiga. viņa noskūpstīja māsu uz vaiga. ja vaicātu pirms pāris dienām, kādas sajūtas raisās ap šo lietu- tās būtu īsti neitrālas un neizprotamas, taču šodien, šodien tika atklātas kārtis, iespējams, nepilnīgi. šajā viena sekundē.. šajā vienā skatienā, kuru viņa, iespējams, nepamanīja, es izteicu visu.. izteicu ilgas, kuras es neatzinu līdz šim, es izteicu piedošanas vārdus par visu savu ļaunumu un nelietību.. un pateicos par viņas stipro mīlestību. es lūdzu piedošanu.. bet viņa zina, ka kādu dienu.. kādu dienu es izrādīšu to cik pateicīga esmu viņai.. cik stipri mīlu viņu.. jo viņa ir vienīgais, kas man šai pasaulē visvisvisvisvisvisdārgākais ir..
iespējams, nespēšu to izteikt vārdos, skatienos vai apskāvienos.. taču atlīdzināšu kā savādāk.. es pierādīšu, ka viņa var ar mani lepoties, es sasniegšu to.. sasniegšu tās virsotnes.. un pat vairāk.. lai tikai viņa ar mani lepojas..
lai kur arī viņa būtu.. viņa ir man blakus. es augu.. šodien viņa deva man iespēju.. viņa dod man iespēju.. es pierādīšu, ka mani vārdi ir patiesi.. ka es spēju..
*neaizmirsti par nabas saiti, mammīt! (par to ir šī iespēja)
tad nu tā, lai Tev veicas..
gribu pati braukt ar metro uz Pankovu! god demet..
mīlu |
|
|
