Tik perfekti attēlotas emocijas. Skaisti. Raganas ir tādas pašas sievietes, kā citas, tas nekas, ka viņas var atnākt pie svarīga cilvēka gultas kā viegla vēsma un atvērt viņa sirdi kā grāmatu. Katra sirds rakstīta citā valodā, savā rakstībā, bet tām visām ir kaut kas kopīgs - tās visas alkst, citādi nebūtu dzimušas.
Rīts ka balta vērmele paliks tavās lūpās.
Šonakt skriešu raganās
Baltu sniegu āri,
Ceļu krustus, gaismas pīķus,
Egļu zobus pāri.
Tev pie gultas nostāšos
It kā elpa klusa
Reģes stunda, pūces stunda -
Platu acu pusnakts.
Tavu miegu šķetināt
Nemanāmiem pirkstiem,
Kur starp šķirtiem pavedieniem
Mezgla sārtais dzirkstiens.
Viegla dzija, neķeras,
Reģes rokās tinas...
Visu nakti šķirtu sirdi,
Šķirtu domu zināt.
Ne uz ko vairs necerēt,
Aizgrimt sniega kūpās...
Rīts kā balta vērmele
Paliks tavās lūpās.
/Vizma Belševica/
.
.
.
Šobrīd es gribu ziemu. Ledu. Pilnīgu sasalumu un sastingumu. Gribu iziet ārā un just, kā sasalst skropstas. Sasalst sajūtas, līdz nav vairs nekā, tikai kristāltīra skaidrība, bez ilūzijām. Skaidrība bez veltām cerībām, bez sapņiem, tikai plika istenība, kuras dēļ nav vērts dzīvot.