| nolikums |
[Sep. 10th, 2006|09:27 pm] |
tie apgalvoja, ka esmu traka. es neesmu tāda. pēc tā visa, ko redzēju- es neesmu viena no viņiem. vairs nevēlos tur atgriezties.
cik savādi sajust tukšumu, tukšumu, izrunājot vārdus, kas saistīti ar platoniju, kuru reiz uzskatīju par reālu- nemīlu, nekad neesmu mīlējusi un nemīlēšu arī.. mīlestība mani padara vāju.. es nebūšu tāda! man to nevajag. es kļūsu vēl aukstāka, vēl dziļāka, vēl gudrāka, vēl.. vēl un vēl.. mani nespēs satricināt, es būšu tāda, kāda vienmēr esmu gribējusi būt un mani nespēs atturēt neviens.. es būšu kaut kas vairāk, kaut kas vairāk nekā kāds jebkad spējis mani iedomāties.. un tikai tāpēc, tikai viņa dēļ- es gribu, lai ar mani lepojas..
es atlīdzināšu tiem ,kas mani reiz mēģinājuši darīt laimīgu, kas rūpējušies par manu labklājību un manu mīlestību, lai šī gaismiņa no manas sirds neizzustu- es parūpēšos par viņiem un ar uzviju atlīdzināšu.. bet tikai vieņiem..
pirms manas sirds pārakmeņošanās.. es vēl drīkstu atļauties nedaudz ilgu.. un tādēļ.. es ilgojos pēc savas fantāzijas.. pēc savas platonijas, kas vienmēr pildījusi mani. es aizgriežos un nekad neatgriezīšos.. kaut vai aiz lepnuma.. |
|
|
