Cirmuļa atklāsmes - tikai vēl viena humanoīda dzīves jēgas meklējumi

Interesantākais cilvēkos (ja aplūkojam masas) ir tieši sīkās atšķirības:
ņemam divus cilvēkus un skatamies: īpašība Nr.1 - sakrīt, īpašība Nr.2 - sakrīt, īpašība Nr.3 - nesakrīt, īpašība Nr.4 - sakrīt utt.

Tieša genomu projekcija.
Viena produktu līnija, miljoni variāciju.

Savā ziņā cilvēks ir dzīves eksperiments. Saliekam kopā dažādas īpašības un skatamies, kas sanāk. Turklāt eksperiments ir pašnoteicošs jeb automātisks - variācijas tiek izvēlētas [šķietami] nenoteiktā kārtībā. Taču variāciju lielais daudzums liek domāt par vienas pareizās variācijas meklējumiem. Par šo tēmu jau daudzi ir aizdomājušies, ja padomājam kaut vai par futūristiskajām fantāzijām, kuru vairums paredz tālajā nākotnē sabiedrību, kuru pamatā veido viendabīga cilvēku grupa, bez ekscesiem, visnotaļ vienveidīga, standartizēta.

Vēl interesanti ir tas, ka visi šie indivīdi kādā brīdī savas dzīves laikā sāk uzskatīt savu variāciju par neprecīzu kaut kā kopiju un sāk to pielāgot. Ja cilvēks būtu aplūkojams kā absolūti patstāvīgs indivīds, to varētu uzskatīt par augstākā ideāla esamību (kā nudien to centās pierādīt Dekarts). Taču šāda teorija neņemtu vērā kādu aspektu, kas nepieļauj izdarīt izslēdzošus secinājumus: Cilvēks nav absolūti patstāvīgs indivīds.

Viena no cilvēka kā sugas iezīmēm ir sabiedrības veidošana. Savukārt viens no sabiedrības priekšnosacījumiem ir pakļaušanās standartam jeb sabiedrības "kopsaucējam". Sabiedrībai piemīt tendence pašdefinēties jeb atklāti vai neapzināti nosaukt sevi, piemēram, par "morāles sabiedrību", "attīstības sabiedrību" u.tml., līdz ar to visiem, kas vēlas būt konkrētās sabiedrības locekļi, nākas sekot šim vienojošajam standartam, attiecīgi orientēties uz morāles īstenošanu vai attīstību utt. un tas liek indivīdam mainīties jeb "lauzt" savu individuālo variāciju.

Pie tam sabiedrības mūsdienu pasaulē bieži pārklājas un veido sarežģītāku sistēmu. Tas nozīmē, ka indivīds var būt vairāku sabiedrību loceklis. Piemēram, indivīds īsteno kristīgo morāli, tiecas uz jaunāko tehnoloģiju attīstību, taču neatbalsta atomfizikas attīstīšanu un homoseksuālismu, līdz ar to zaudē piederību pēdējo divu atbalstītāju sabiedrībām. Līdzīgā veidā katrs indivīds izvēlas piederību konkrētām sabiedrībām. Sabiedrība veidojas, vienam mērķim iegūstot vairāku atbalstītāju loku. Jo vairāk mērķu indivīdi (cilvēku kopums) ir spējīgi pieņemt (tolerance), jo vairāk ir dažādu sabiedrību.

Tātad savā ziņā pašreiz pasaulē novērojamie centieni variācijas pieņemt nevis izskaust veicina sabiedrību sadrumstalošanu (ievērosim, ka tas, kas veidojas rezultātā, tiek saukts par "sabiedrības grupām" nevis "sadrumstalotu sabiedrību"), ko varētu nosaukt arī par "sabiedrības dezintengrāciju integrācijas nolūkā" - kuras rezultāts ideālā variantā būtu sabiedrības apvienošana vienā lielā grupā, kas spējīga pieņemt un atbalstīt visus mērķus, jeb sadalīšana līdz grupām, kurās ietilpst tik mazs indivīdu skaits, ka tās vairs nevarētu nosaukt par "sabiedrībām", bet tikai par "indivīdiem". Vienīgais, kas neļauj sabiedrības sadrumstalošanai noiet pilnu attīstības gaitu līdz pat gluži matemātiskam vienādojuma atrisinājumam (x-y-z-g-...=0), ir standarti, kas vērsti pret sugas pastāvēšanu, jeb noziegumi, kurus suga nevar atbalstīt, nenonākot pretrunā ar savu esamību. Taču, sadrumstalojot sabiedrību un iegūstot minētās minimālās grupas, būtu iespējams atdalīt noteiktus indivīdus no kopuma, nesadalot kopumu. Tātad galu galā pastāvētu nevis viens kopsaucējs, bet gan neskaitāmi, - kas arī ir saskaņā ar šobrīdējo populāro ideoloģiju par vispārēju toleranci - un līdz ar to secinājums: ideālā sabiedrība ir antisabiedrība.