Es sapņoju, ka esmu, kāds esmu, bet pamodos atkal, kāds neesmu. Spoguļi melo, atspulgi melo, prāts arī melo. Sazvērējušies kā mazie ezīši. Un tad uz mirkli saproti, ka nemelo vis. Tādos mirkļos /ironisks smaids/, turpini vien spēlēties/vēlēties.
Bet šo to piekoriģēt tuvāk savai patiesībai jau es māku gan. :]
Bet šo to piekoriģēt tuvāk savai patiesībai jau es māku gan. :]
P.S. Prāta automātika. Es vakaros dzirdu ūdens tecēšanu, bet kurā brīdī es sev ieskaidroju, ka tam būtu jābūt ūdenim? Pierastās, ērtās atbildes, neinteresantās. Ja ignorē to, ka nekas nemaz netek, un to čukstu šalkoņas vidū - to arī nav. Ir. Nav. Kurā brīdī es sev ieskaidroju, ka tā vispār ir šķidruma tecēšana? Dārgās likteņdieves pavedienus šķetina un vērpj, un griež, un tikmēr klusās balsīs cilvēkceļus izrunā. Varbūt.
Postpostscriptum - Ask me how I feel... I feel MAAAAD! ]:D