runāju, runāju, a viņa smejās un tikai met ar roku un noliecot galvu pie pleca, nozūd savos matos. iznirst un atkal uzbrūk ar tām anormālajām skropstām, atstājot mani pusvārdā ar pārsteigtām acīm neizpratnē veļot mazus, mēmus "o" burtiņus pār puspievērtām lūpām. viņas klātbūtnē noteikti atgādinu kaut kādu zivtiņu, kas smaidīga kampj gaisu un izplūst mulsumā katra teikuma beigās punkta vietā.