Valdošais mēnešvakars liek atcerēties padsmit gadus senus laikus, kad vasarās visa ģimene dzīvojām laukos un tētis mums stāstīja visādus brīnumus par zvaigznēm, planētām, visumu. Tāda ainiņa gozējas prātā ar visā mājā sadegtiem guņiem, ārdurvīm vaļā, tāpat arī vaļā logu galaistabā, kas kopā radīja caurvēju. Tovakar pa to logu varēja vērot mēnesi - pilno, turklāt ļoti zemu virs meža. Uz palodzes nolikām teleskopu un pētījām Mēness krāterus. Turpat čīgāja zemesvēži un citi zvēri. Silts, gandrīz nesajūtams caurvējš.
Citreiz [jo sevišķi augustā] visa ģimene satināmies mēteļos un tad gājām uz pļavu vērot krītošās zvaigznes [phe, tās nemaz nav zvaigznes, kas tur krīt! :D]. Nu lūk, aizvien zinu, kā atšķirt planētu no zvaigznes un aizvien zinu, kā noteikt, kura zvaigzne karstāka. Tādas jaukas atmiņas atnāca ciemos.
Tikko atcerējos, ka vēl pērn augustā ar tēti naktī paņēmām biezo vates deķi, spilvenu un mēteļus un gājām pļavā gulēt un brīnēties.
Starp citu, zvaigznes visai sparīgi krīt arī marta naktīs, tā kā ir visas iespējas. :)

Man liekas, ka vēl piecu gadu vecumā biju pārliecināta, ka tētis ir lidojis kosmosā. :D