es atkal klausos to dziesmu, kurā ir vārdi par mākoņu arku, debees parku un dīvainām kāpnēm, kur nevar aiziet kājām... nav daudz tādu dziesmu, kuras tik dziļi iesēstos sirdī.
atkal ir svētdiena, kas man tik ļoti nepatīk. miegs nāk, jo vakar es, protams, aizgāju gulēt vēlu, jāmācās daudz, bet uzmanību nokoncentrēt nevar, datoru negribas slēgt ārā, un priekšā grūta nedēļa skolā. labi, es nežēlojos, tikai vēlos, lai ātrāk pienāktu skolas beigas.
pirmīt, kad meklēju attēlus projektam par modernajiem mākslas virzieniem kultūras vēsturei, palasīju nedaudz vinsenta van goga biogrāfiju. mākslinieks, kura darbi tagad stāv prestižākajās mākslas galerijas pasaulē un kuru cena ir tik augsta, ka bez ļoti bieza maka nav ko cerēt par kāda darba iegūšanu savā īpašumā, nodzīvoja tikai 37 gadus un pēdējo gadu pavadījis psihatriskajā klīnikā. Un, kas pats skumīgākais, ka neviens, neviens pats izņemot māslinieka brāli, neesot novērtējis un atzinis van goga darbus. Un tikai viens viņa darbs esot ticis nopirkts viņam dzīvam esot, to pašu nopirkusi kāda viņa radiniece. Tas ir tik skumīgi, ka tik talantīgs mākslinieks visā savā mūžā nav izdzirdējis gandrīz nevienu atzinigu vārdu par saviem darbiem un viņš juties nenovērtēts un nevienam nevajadzīgs. Un viņš pat nevarēja iedomāties, ka pēc daudziem gadiem viņš būs viens no dižākajiem, leģendārākajiem mākslas pārstāvjiem un viņa darbu reprodukciju attēli rotās klades, paklājus, lietussargus... Veikalos ir pat kancelejas preču kolekciju sērijas ar viņa darbu simboliku... Un kas patiesībā tagad pelna ar to visu naudu - kas saņem to visu milzīgo naudu, par viņa darbiem tagad? Kādi attāli radinieki, kas viņu pat neatceras un viņš kā tuvinieks tiem galīgi neko neizsaka? Tas ir ļoti skumji, ka tik talantīgam cilvēkam ir tik traģisks liktenis, ka cilvēks nekad neuzzin cik ļoti viņa darbi tiek novērtēti un patīk cilvēkiem...
Un tomēr - šī ir tikai viena no nemūžam nesaskaitāmajām psaules skumjajām lietām. Netaisnības notiek nepārtraukti.. ja par to sāk domāt tad paliek ļoti skumīgi