Aleksandrs Buškovs, Piraijas medības
Toreiz, kad lasīju šo grāmatu pirmo reizi, tā bija pati labākā piedzīvojumu grāmata vispār. Tagad it kā vairs tā neliekas, bet arī cita pretendenta uz šo titulu pašlaik īsti nav. Tātad paliek kā bija: Piraijas medības ir vislabākais piedzīvojumu stāsts (vai grāvējs, vai kas tur vēl) pasaulē.

Sižetā ir senais stāsts par medībām uz visbīstamāko zvēru - cilvēku. Pusmūža pirmā ranga kapteinis Kirils Mazurs ar jauno sievu Olgu dodas tūrisma braucienā pa Šantaras upi Sibīrijas taigā. Mazurs dien kaujas ūdenslīdēju vienībā un sapņo par tuvāko slepeno operāciju, pēc kuras viņš var saņemt admirāļa pakāpi. Viņus pēkšņi aptur un noskaidrot dokumentus savāc kāda militāra patruļa, kurai viņi paklausa, bet tad arī izrādās, ka sagatavots ir kaut kas daudz bīstamāks par armijas birokrātiju. Proti, kāds jaunbagātnieks rīko cilvēku medības un ir ārkārtīgi priecīgs, ka viņa tīklos ir iekritis Mazurs, kurš beidzot ļaus medniekiem izbaudīt pa īstam asas izjūtas. Mazurs izmanto savas spējas, glābojot savu, Olgas un dažu citu medību dalībnieku dzīvības un sveiks nokļūtu galvenajā guberņas pilsētā Šantarskā.

Grāmata lasās raiti, nevienu brīdi neparādās doma, ka, lūk, šeit runā autors, nevis galvenais varonis. Pirmo reizi lasot, man bija grūti nolikt grāmatu nost, tik spēcīgi tā mani sevī ievilka. Vidū sižets mazliet palēninās un sāk gribēties, lai varoņi ātrāk tiktu laukā no taigas, bet tas laikam pareizi attēlo viņu izjūtas, dienām brienot cauri Sibīrijas mūžamežam. Otrajā daļā darbība atkal atsākas un ne tikai nepalaiž vaļā, bet arī iebliež pa lasītāja galvu tā, ka grūti atjēgties. Toreiz šīs grāmatas fināls manī izraisīja īstu katarsi, un to gan nevar gaidīt no kuras katras sēnalu literatūras. Niknumā pret autoru es pat nosolījos neko no viņa vairs nelasīt, kaut arī, protams, solījumu nepildīju.

Grāmatai Krievijā bija milzīgi panākumi. Autors nolēma to izmantot un sāka rakstīt turpinājumus ar Mazura piedzīvojumiem gan pirms, gan pēc "Piraijas medībām". Pēc manām domām, lasīt ir vērts tikai trīs turpinājumus - tos, kurus Buškovs uzrakstīja tieši pēc šīs grāmatas, arī hronoloģiski to notikumi pastāv uzreiz pēc cilvēku medībām. Pirmajā turpinājumā "Piraijas pēdas" Mazurs atgriežas taigā, lai diversantu vienības vadībā iznīcinātu cilvēku medniekus un iegūtu šādas tādas trofejas, otrajā "Piraijas āķis" viņš ir citas grupas sastāvā, kas izmeklē kādus noslēpumus pilsētiņā aiz polārā loka, trešajā "Piraijas atgriešanās" Mazurs dodas uz Santakroči Dienvidamerikā, lai neoficiāli pildītu pilnīgi slepenu uzdevumu. "Piraijas āķi" es lieku pēdējā vietā no četrām grāmatām, jo vazāšanās pa taigu ir apnikusi jau pēc pirmās daļas, tomēr tas ļauj autoram uzrakstīt lietas, kuras nesanāca ielikt "Piraijas medībās", citas grāmatas par Mazuru man neliekas lasīšanas vērtas. Ārkārtīgi labas ir arī pirmās divas Buškova grāmatas par Svarogu (tās ir pasaku žanrā ar ceļošanu pa pasaulēm), trešā - it nemaz, otrās trīs - atkal labas (tajās Svarogs vēlreiz pārceļas uz citu pasauli).

Daudz lasot Buškovu, var sākt saskatīt trūkumus viņa daiļradē. Galvenie varoņi vienmēr ir ļoti līdzīgi - tie ir dažādu spēka struktūru darbinieki ar ļoti līdzīgu domāšanu, attieksmi un rīcību. Atšķirības parādās tikai tad, kad Buškovs tās mākslīgi mēģina radīt, piemēram, Čerskim riebjas jūra, bet citādi viņš varētu būt tas pats ūdenslīdējs Mazurs. Visi citi varoņi arī iekļaujas dažās raksturu grupās, kuru ietvaros atšķiras tikai pēc vārda. Sadomāts liekas zvērīgais profesionālisms, ar kādu pat sīkākie bandīti gatavojas savām operācijām, kā piemēram "Piraijas medībās", kur sliktie izmanto rāciju, kas uzsprāgst, uzspiežot nepareizu kodu.

Problēma ir arī ar sižetiem. Tie ir vai nu pārāk sarežģīti (kā Ševčukas stāsta plāns par Sibīrijas atdalīšanos, kas izrādās viltojums, bet beigās nevar saprast, kāpēc tas vispār bija vajadzīgs), vai arī sastāv no nesaistītu stāstu rindas (kā grāmatā par Mazura piedzīvojumiem jaunībā, kur viņu nolaupa te vergturi, te kontrabandisti, te vēl kaut kas). "Piraijas medību" sižets ir vienkāršs, un tas saglabā spriedzi visu grāmatu, no vāka līdz vākam.

Pēc grāmatas motīviem tika uzņemta filma "Piraijas medības" ar Maškovu un Mironovu. Tai gan ir niecīgs sakars ar pašu grāmatu, tomēr filma sanāca laba. Tā ir komēdija, ko nez kāpēc daudzi skatītāji nav spējuši saprast. Es, piemēram, pārņirdzos, kad guļbaļķu būvē ieslodzītie ar nopietniem ģīmjiem sāka apspriest, vai viņi nav pārcēlušies pagātnē, bet laikam tāds humors ir ļoti smalks.

Lūk, kā ir ar vislabāko piedzīvojumu grāmatu uz pasaules.