kad divas stundas kāda aizmiguša šofera autō netika apklusināts, sapratu, ka nakts jau beigusies.
uzmetu mugurā kleitu, džemperi, uzkāru kaklā savu princesi diānu un mā zīmīti atstājusi, ķepā vienu cigareti ar šķiltavu iespiedusi, izvēlējos līdz krastam nonākt skriešus.
čivinātāji brīdināja par saules tuvušanos, kaut kur netālā sētā pat gaiļi iedziedājās. ielās tukšums.
nesen auksti aplijusī pludmales smilts, mierīgās zvejnieklaiviņas tālumā un skaļie kaiju-vārnu dueļi.
''kā gribējās man saules lēkta'' galvā dziedāja Ieva [tā, kas Akurātere] un līdz ceļiem ūdenī iebridusi, nolūkojos gaismas bumbas cīņā ar lielajiem debeskuģiem, kas kustējās raitāk par vilnīšiem.
bet bija. bija atdzimšanas krāsas, kas lika apcerēt šos iecienītākos ļaužu laimes sliekšņus - dzimšana/atdzimšana vai tomēr atvadīšanās no šīs materiālās pasaules? laimes ir dažādas.
aizmeditējusies līdz visuma centram, nobildējusi pat kaut ko, apsēdos pie draudzīgajām vārnām un uzkūpināju jaunā rīta, jaunā sākuma pīpi. tas viss bēdīgi atgādināja, ka nakts tomēr bijusi, bet priecīgi ziņoja, ka beigusies jau sen.
līdz pašai istabai aizdevos basām ķepām. jā, tā ir daudz labāk - mūsu mazajai planētai pēc iespējas tuvāk.
domāju par to, ka no Platona līdz Lennonam un pat tagad nekas nav mainījies - MĪLESTĪBA ir tas dievišķais spēks. tā ir spēcīgākais dzinulis pareizajā virzienā. ceru, katram no jums ir šī spēka avots. ceru, katrs esat sapratis, kur ir tas īstais ceļš, kurp tas vedina.
un tikko gar mā logiem triecās motociklistu parāde. patīk, ka ļaudis priecājas, kad ikdiena tiek pārrauta.
tagad vairs neatceros, kāpēc pavisam maziņa vienmēr gaidīju šīs vējainās dienas.
Mūzika: The Secret Machines - Blue jay way