Hypocritic critic

Vakar nebija spēka uzrakstīt. Uzrakstīšu šonakt, lai gan nāk miegs un rīt jāceļas uz darbu. Bet lai vismaz šeit paliek kādi nospiedumi no septembra. Varbūt jāpateicas vecākiem, ka viņi bērnībā man neuzstādīja nekādas diagnozes, neizolēja no sabiedrības un ļāva noticēt, ka esmu "normāls" bērns, tāds pats kā visi citi. Parasti savu t.s. normālību sāku apšaubīt saskarē ar t.s. citādo, bieži vien neredzu pārāk daudz atšķirību, lai gan katrs ir īpašs un unikāls. Un varbūt pat vakar neaizietu uz filmu Dons Žuans, ja es nepazītu kādu zēnu, kuram ir it kā autisms. Filma, protams, ir pavisam cits stāsts, ļoti gaiša un aizkustinoša, reizēm skumīga, reizēm jautra. Un režisora subjektīvais skatījums apstiprināja manu pieņēmumu, ka jebkurš no mums var būt traks. Droši vien reti kuram zālē galvenais varonis šķita psihs, drīzāk gan apbrīnojami nosvērts un mierīgs. Vairākas reizes apvaldīju sevī dusmas pret zēna māti un viņas stereotipiem, kādam jābūt īstam vīrietim. Es mēģināju saprast arī viņu, bet bija grūti, blakustēlus vienmēr saprast ir grūtāk. Lai gan tieši māte ar savu psiho rosīšanos iekustināja visus tālākos notikumus. Pat ja filmas gaitā sāku apšaubīt dažas psihoterapijas metodes,brīžiem šķita, vai tas nav pārspīlējums, tomēr forši,ka ir darbi, kas parāda, cik daudz kas ir iedomāts, prāta konstrukcijas, citu šķirošana sašķīst, ja cilvēcība un sapratne ir pārāka par bailēm un aizspriedumiem. Ai. Par to skumjo pusi šoreiz ne.