Vakarnakt sapnī iepazinos ar fantastisku meiteni. Pēc maniem kritērijiem fantastisku. Viņa iekāpa liftā pēc manis, nostājās man aiz muguras un saņēma manu roku savējās, tā viegli viegli, tikpat kā nejūtami. Es pasmaidīju un jautāju, kā viņu sauc. Viņa pasmaidīja pretī, iedeva man gaisīgu buču uz vaiga un izkāpa no lifta stāvu pirms manis.

Taču es vēl tagad jūtu viņas rokas satveram manējo. Viņas plaukstu siltumu, viņas ādas maigo gludumu.

Un es sapratu, kā man pietrūkt. Cilvēcības.