(no subject)
« previous entry | next entry »
May. 26th, 2015 | 10:52 am
music: Leonard Cohen - Famous Blue Raincoat
varbūt tā ir pavasara depresija, kas iestājusies tuvāko cilvēku, kuriem arī ir depresijas, iespaidā.
pilnīgā nomāktībā fonā skan mierīgas, smeldzīgas dziesmas. galvā un sirsniņā arvien precīzāk, perfektāk un lielākā izšķirtspējā formulējas tas, kā pirmās aprises tika jaustas jau kādu laiciņu atpakaļ. un jo skaidrāk tas tiek ieraudzīts, jo nepikseļaināka bilde, jo smeldzīgāk kļūst ap dūšu. bet nu tās aprises zīmējas tik skaidrām, tievām līnijām, ka tās ignorēt būtu pilnīgi un totāli neiespējami.
nē, nē, nekādu dusmu, ja nu vienīgi uz sevi, uz savām tik sasodīti grūti maināmajām īpašībām un ieradumiem būt. gribētos ar viņu būt citādi, bet katrs mēģinājums beidzas ar krahu - emocionālu, stulbu un neizbēgamu krahu. varbūt tā ir zīme, ka šis tomēr nav tas. ka tomēr ir jābūt savādāk. bet tik ļoti negribas laist vaļā. tik ļoti bail, ka mani palaidīs vaļā.
tomēr, šķiet, nu būtu skaidrs, ka šis viss sevi kaut kādā veidā ir izsmēlis. nemākulībā pazudusi kaisle, atvēršanās un ticība. traumu un pagātnes rēgi villojas ar lodēm, kas ik pa brīdim bailīgi nospindz gar ausīm un amoka skrējienā saka, ko varētu darīt. bet par to var tikai sapņot.... jo es esmu gļēvs cilvēciņš... jo man ir tik sasodīti bail..
bet nav dusmu, nav naida, ir kaut kas tāds - pelēcīgi melanholiskas priekšnojautas, ka šis viss ir beidzies. un šoreiz, šķiet, patiešām. trīs reizes tomēr nav tik laimīgas [ilglaicīgi]..
pilnīgā nomāktībā fonā skan mierīgas, smeldzīgas dziesmas. galvā un sirsniņā arvien precīzāk, perfektāk un lielākā izšķirtspējā formulējas tas, kā pirmās aprises tika jaustas jau kādu laiciņu atpakaļ. un jo skaidrāk tas tiek ieraudzīts, jo nepikseļaināka bilde, jo smeldzīgāk kļūst ap dūšu. bet nu tās aprises zīmējas tik skaidrām, tievām līnijām, ka tās ignorēt būtu pilnīgi un totāli neiespējami.
nē, nē, nekādu dusmu, ja nu vienīgi uz sevi, uz savām tik sasodīti grūti maināmajām īpašībām un ieradumiem būt. gribētos ar viņu būt citādi, bet katrs mēģinājums beidzas ar krahu - emocionālu, stulbu un neizbēgamu krahu. varbūt tā ir zīme, ka šis tomēr nav tas. ka tomēr ir jābūt savādāk. bet tik ļoti negribas laist vaļā. tik ļoti bail, ka mani palaidīs vaļā.
tomēr, šķiet, nu būtu skaidrs, ka šis viss sevi kaut kādā veidā ir izsmēlis. nemākulībā pazudusi kaisle, atvēršanās un ticība. traumu un pagātnes rēgi villojas ar lodēm, kas ik pa brīdim bailīgi nospindz gar ausīm un amoka skrējienā saka, ko varētu darīt. bet par to var tikai sapņot.... jo es esmu gļēvs cilvēciņš... jo man ir tik sasodīti bail..
bet nav dusmu, nav naida, ir kaut kas tāds - pelēcīgi melanholiskas priekšnojautas, ka šis viss ir beidzies. un šoreiz, šķiet, patiešām. trīs reizes tomēr nav tik laimīgas [ilglaicīgi]..