| |
[21. Maijs 2005|14:24] |
Vakar mēs sagriezām manu mīļo žurciņu. Pārgriezām vēdera artēriju, iebāzām tur kanulu, izlaidām pamatīgi daudz asinis, lai tikai varētu pateikt -
jā mums izdevās noteikt asinsspiedienu,
un
jā tas sakrīt ar literatūras datiem.
Viņa jau pāris mēnešus dzīvojās pa būrīti, gaidot savu likumsakarīgo nāvi. Pasniedzējs teica ka tā bija neparasta, jo tā sagrauza būri, kurā viņa dzīvoja, bet laboratorijas dzīvnieki tā nedara. Izgrauza caurumu, izrāpās par to ārā,un atgriezās atpakaļ, savilkdama tur visādas interesantas lietas- plēves gabalus, avīzes, vadus.
Tā bija vienīgā žurka, kas spēja aizmigt manās rokās, par ko es biju ļoti pārsteigta. Diezgan daudz dzīvnieki ir turēti rokās un lielākoties tas vis beidzas ar srāpējumiem līdz asinīm un dažiem ļoti sāpīgiem kodumiem. Žurkas ir japieradina, tā lēni un pamatīgi. Tie ir neatkarīgi, gudri un bezgala zinātkāri dzīvnieki. Bet šī, kaut būrīti bija tik hiperaktīva, jau pirmo reizi nokļuvusi manās rokās, bisķin pauncinoties ar viņu, pakasot starp austiņām, kļuva tik mierīga un aizmiga.
Un šoreiz man bija ļoti žēl...
tiešām ļoti...
pie tam , kad neveiksmīgi ievadot stipras koncentrācija narkozi, lai viņu aizmidzinātu pavisam, man kolēģe tai pārdūra plaušas, es paliku nikna, dusmīga, riebīga - jo tā taču bija mana žurciņa, tai nedrīkstēja tā darīt pāri!
Bet tā jau ir,
ja tu ļaujies pieradināties,,,, |
|
|
