| Puskoklēkt |
[Oct. 7th, 2013|11:42 pm] |
| [ | nav klusuma, jo skan |
| | The Black Keys | ] |
Man šodien pusdzimšanasdiena. Zinu, neviens tādas nesvin. Bet šis "neviens" un viņa draugi "visi" man, par laimi, nav nekādas autoritātes. Tā nu es svinu, jo pusceļi man patīk. Tajos ir tik daudz mana mīļākā vārda "nezinu" - jo zināt jau vajag maz ko, bet tad gan droši, un līdz tam var aizrakties tikai ar apmēramsokratiskās metodes lukturīti pie ķiveres. Varbūt. Nezinu.
Arī dzīvoju es pusceļā starp dzemdību namu un kapiem. Ja tā būtu metafora, tad ļoti patosa pilna un samākslota, bet tā nav nekāda metafora; te mana gulta, te jumts virs galvas un kulturāli kaimiņi, kas vakaros klimperē gammas uz velna paraušanu un dzied latviešu dziesmas dušā, un kādam pat ir pulkstenis ar dzeguzi, kura gan dzīvo pavisam citā laika joslā. Un tomēr tā der arī kā metafora, lai tur ar visu patosu, kas klājas pāri un saldina kā šokolādes smarža pār visu mūsu ielu. To, cik daudz te koku, pamanu tikai tagad, kad tie visi krāsojas un izģērbjas, radot gleznainu fonu visiem tiem epikūriešiem, kas te lasa dārgumus miskastēs, dejo ar saviem iedomu draugiem un piedāvā tiem iedzert sīvi smaržojošu minerālūdeni no plastmasas mazpudelītēm.
Jaunās māmiņas dažādu pretīguma pakāpju pasteļkrāsu halātos kā lieli, ļengani taureņi izlien uzsmēķēt no palātām un drūmi blenž uz mani, kad skrienu rītos garām. No kapiem savukārt izlien kailgliemezis, tāda liela, melna, vēl pukstoša sirds. Laikam lien atpakaļ uz dzemdību namu. |
|
|
