Noklepojies, viņš sāka lasīt to, kas bija prasījis tik daudzas stundas uzlikšanai uz papīra.
„Ir neiespējami sākt šo runu ar slavinājumu, kā parasti tiek sāktas runas pie aizgājēja kapa. Pazīstot tevi tik labi kā Tevi pazinu es, Sirius Blek, es varu teikt tikai to, ka tev pienāktos ļoti maz, ja vispār kāds slavinājums.”
„Kaut arī tu atšķīries no pārējiem savas dzimtas locekļiem, tavs uzvārds noteica tavu uzvedību daudz vairāk nekā tu domāji. Pat savā nāves dienā tu biji ļaunatminīgs un egoistisks burvis, kas domājās esam pārāks par visiem citiem. Varbūt ka tev nerūpēja dalījums tīrasiņos, jauktasiņos un draņķasiņos, taču tie, kas nebija tik gudri kā tu, tik veikli un apsviedīgi kā tu, tik iznesīgi kā tu, vai tik izskatīgi – tie visi tev bija pīšļi un putekļi zem tavām kājām. Tu vienmēr biji gatavs ķircināt, izzobot un pat pazemot ikvienu, ko tev kādā brīdi sagribējās apstrādāt, un vienkārši ņirdzi sejā tiem, kas tev aizrādīja par šādas uzvedības necienīgumu."
„Tu slaistījies pa skolas gaiteņiem, un biji paradis pārkāpt ikvienu likumu, kuru tev nepatikās ievērot, un pat tos, kurus tu būtu varējis ievērot bez liekas piepūles. Tu tāpat spiedi savus draugus pievienoties tev un darīt tāpat, un tev bija pilnīgi vienalga, cik cilvēku tu nodarīji pāri šajās nožēlojamajās izpriecās..."