tethys_

Ja kādam ir liela vēlme lasīt manu Aleksandra&Randas stāstu, tad jāatzīst, ka es nespēju neiepublicēt to, kas sarakstās. Man liekas, ka tā nav, kamēr tas nav kaut kur publicēts. Un publicēt tā, lai neviens to neredz, tas neskaitās. Nu jā, mana pokeesība, bet tiešām ir lielāka motivācija censties, ja jau tūliņ pat to kāds var izlasīt. Man ir svarīgi, lai man ir laba motivācija un viss ir čotka uz 100%, tāpēc jāizmanto visas iespējas, nu tad labi - ar vārdu a_r ir atrodams man jaunā stāsta cibas blogs (arī man piedraugots, lai var atrast), lai nepiesārņotu parasto manu čīkstu valstību ar literārām izvirtulībām, veidošu to atsevišķi.
Ceru, ka to lasīs kāds, bet ne daudzi. Ticu, ka lasītāju būs maz, vai nemaz, garos darbus jau parasti neviens nespēj izlasīt līdz galam, bet man būs apziņa, ka kāds to VAR izlasīt, ja grib. Ar komentāriem nerēķinos, bet, ja ir kas sakāms, labāk sakiet, bet, lūdzu, tā mierīgi.
Ja kāds no jums atpazīst kādā tēlā sevi - jums varētu būt taisnība, bet ne neizmainītā ziņā. Šis mans darbs būs daudz vairāk mans, kā Miglas jūra. Es vēlos rakstīt par visu to, ko es saprotu, tāpēc tur būs ļoti daudz no manas dzīves, un mana dzīve - tie bieži esat arī jūs. Iebildumus nepieņemu, kādi nu ir tēli, tādi ir, es tiešā veidā neesmu izpaudusi nekādus noslēpumus :)
Ticu, ka rakstot par līdz mielēm izjusto un tuvo, sanāks labāk.
Tad nu ņemiet par labu vai sliktu, vai vispār neņemiet :D