Šorīt eju un pa ilgiem laikiem jūtos viegla un brīva. Manu sirdi nespiež nekādas ilgas un gaidas. Es jūtu savu dvēseli, un tā vienkārši ir. Mana dvēsele dzīvo. Pirmoreiz man patiesi gribas pateikt: pārsteidz mani, Visum! Jo man nevajag noteiktas, iedomātas, izfantazētas lietas. Lai arī prāts joprojām būvē priekšā pa kādai ilūziju pilij, izdomā, ka nākotnē varētu norisināties tādas vai citādas lietas, es jūtu, ka dvēselei vajag tikai vienu — tīri un skaidri atrast sev radniecīgo.