Es viņu mīlu jau no iepriekšējā laika -

jau tad ar liepu ziediem, liepu lapām

tā manī gulēja tik klusa un tik maiga -

jau tūkstoš naktīs, pirms mēs tuvi tapām

Kad lūdzies nebiju ne saulei vēl, ne ēnām,

 jau redzēju es viņu mani neatraidām.

Es viņu ilgi mīlēju un lēnām,

es viņu mīlēju kā bērnu, kuru gaidām.

Un, pat kad liekas - nu jau diezgan būtu

caur nerimušu izsalkumu justs, -

es viņu sevī atkal šķērsām jūtu kā krusts.

 /Im. Ziedonis/

tiko atradu, visu laiku manī dzīvoja pirmā rindiņa un nevarēju saprast, no kurienes. tiko atradu un sapriecājos. tagad manī dzīvo ne tikai pirmā rindiņa, bet viss dzejolis... ja nebūtu tā izsalkumu, pasaulē nebūtu nekāda progresa. un par to es apsolos uzrakstīt frikai eseju. veseļojies, frikadele ! Es ar Tevi!!!