nu tā, man ir piešķirti divi lieki bērni uz brīvdienām (ak, mūsdienu mātes - karjeristes - darbs, darbs un darbs... vai arī mūsdienu nodrošināt nespējīgie vīrieši...).
mēs esam diezgan nevienlīdzīgos sastāvos - 2 pieaugušie, 3 bērneļi (1.5; 2.5 un 7 gadi). vakar atbraucām tik vēlu un pārguruši, ka drīz vien likāmies pa migām. sēdēju pusstundu pašam mazākajam pie gultiņas, dziedot visas man zināmās (un, kad tās aptrūkās, arī nezināmās) šūpuļadziesmas. jāatzīst ātri aizmirsies, kas tās ir par mokām, kad pašam nāk lūziens virsū, bet no gultiņas Tevī verās divas lielas, ārkārtīgi ieinteresētas acis.
savukārt šorīt pulksten 7:30 sākās nevaldāma rosība. pats mazākais ielīda pie mums gultā un izraisīja tādu ņiguņagu, ka pamodās arī abi pārējie. lielākais izmisumā nevarēja atrast savu košļeni, kad mēs to veiksīgi atradām un izgriezām no vidējā bērneļa galavas rotas, vecākais paziņoja, ka vairs to negrib košļāt. jocīgi. būtu uzreiz to pateicis, nebūtu tak griezuši ārā!!! noriskēju atstāt viņus visus vīrieša aizgādnībā, kamēr izskrienu ārā. mūsmājas pagalms nekad nav izcēlies ar klusumu, bet, atgriežoties no pasta, man neviļus ienāca prātā, kaut bess parautu tās nelabvēlīgās ģimenes, kur bērni mūždien brēc pusbadā, kā var šitā bērniņus spīdzināt, aš sirds stingst krūtīs! ar katru nākamo stāvu mana sirds pamira arvien vairāk. izrādījās tā neartiklulētā brēkšana nāca no mana dzīvokļa. mazie sarīkojuši "kurš māk skaļāk bļaut" sacensības. ainiņa visnotaļ iedvesmojoša: stāv viens otram pretim, viens ķērc, cik vien plaušiņas ļauj, otrs piemiegtām acīm smejās, tad pirmais apklust un savu ķērcamo sāk otrais. mans vīrietis nolemtu skatienu skatās nekurienē... un izdveš: Tu jau atpakaļ?! sajūtas kā skudrupūznī, ne tikai tamdēļ, ka nemitīgi kāds pinās pa kājām, bet tāpēc, ka visas iespējamās puzles, klucīši un jebkas, kas sastāv no sīkākām daļiņām, ir izbārstīts pa visu māju. tā nu mēs esam pavadījuši dienas lielāko daļu - bebuki to vien dara, kā ņem viens otram nost mantas un lamājoties viens uz otru necenzētiem vārdiem, lielais bērns meklē kādu vietiņu, kur nav karadarbības zona starp bebukiem, lai tur mierīgi pazīmētu, mēs to vien darām, kā cenšamies neļaut bebiem apskādēt vienam otru, pasargāt lielāko no mazajiem un uzmundrināt viņu, kā arī neesam atmetuši cerības uzturēt daudz maz māju tādā kārtībā, lai tur kāds milzu lempis nelauztu kaklu.
kopumā skaisti.Oma:  confused Skan: Kosheen - Catch |
![[info]](http://klab.lv/img/userinfo.gif){kind=small}
