Kad biju maziņa, tad braucot vectētiņa sarkanajā pikapā, vienmēr dziedājām šo dziesmu:

"Draugs, kad šitā sūrā bēdu dzīve beigsies,

Šķērssvītrotais
muskul’s krūtīs apstāsies,
Viļņi Daugavā mūs vēsi apņemt steigsies
Un pie lielā sama dzelmē aiznesīs.

Zuši, Doles nēģi baros apkārt klejos
Un pie kāju pēdām brīžam kutinās,
Zvejnieki ar ķekšiem tad mūs ārā zvejos
Un uz morgu projām ratos aizgādās.

Ārsts mums vēderus ar nažiem pušu šķērēs
Un par mūsu nāvi aktu sastādīs,
Un mūs’ lielo grēcinieku bērēs
As’ru vietā tikai vīns un šņabis līs."

Tā ir vienīgā dziesma, kas pa īstam asociējas ar bērnību, šad tad pieķeru sevi to dungojam.