Šovakar pa ausu galam stūrējot dzirdēju radio SWH sarunu par cilvēkiem, kas kļūst atkarīgi no apkārtējiem, viņu uzmanības daudzuma, atzinības. Viņi ir tie, kas parasti uzklausot citu nelaimes, vai laimes. Esot gatavi skriet pusnaktī, lai kādam nežvadzētu mocīties. Tā teikt ziedojas, pazaudējot sevi. Aizmirsto savas problēmas un svešas savukārt uztverot kā savējās.

 Nezinu vai tā ir vai nav, bet pēc manām domām katrs alkst savu daļu atzinības uzmanības un citu muļķību. Arī es! Nu jā tādās muļķības kā uzklausīšana, problēmu pārņemšana un ziedoties, ar to nenodarbojos, vienīgi sadistiskas baudas gūšanai uz citu sāpju rēķina...

Mans snu ir runājis:)