biežāk un biežāk pārliecinos, ka, lai arī cik tuvam tam cilvēkam it kā būtu jābūt, viņš tāds nav






debesis.. tā vien gribās tajās ietriekties. tk tumšas, tik melnas. saplēst visas mazos gabaliņos un izkliedēt pa visu pasauli. tumši mākoņi ar tumši zilām malām. izskatās jau kāda saplēsti. var redzēt sārtas asinis plēsto mākoņu malās. it īpaši tur, tuvāk zemei, kur asinis nopil un kļūst par jaunām dzīvībām. debesis aizaug. un atkal kāds drošais aizlido un plēš pušu debesis.. un atkal mākoņu malās asiņainas lāses. un tad, kad debesis pārklājas atkal.. es nogaidu, kamēr nepaliks nevienas spraudziņas. es nostāšos, izpletīšu rokas un ietriekšos tajās. pasaule sabirs sīkākajās lauskās, līdz kamēr atkal debesis pārklāsies un nebūs redzama neviena zvaigzne, neviena spraudziņa







sen tas bija, sen.. atceros vakars tas bija. debesis bija pilnas, tik tiešām pilnas