ar sāpīgu smeldzi vēros tavā miegā. tava norobežotā poza apmūrēja ledainas sienas. tavs smaids, saņemot naksnīgas īsziņas, ar gaismas ātrumu un vairāku tonnu spēcīgu spēku, caurdūra mani no galvas līdz kājām. mani pāršķēli uz pusēm un es sadrupu. [...] pa vidu mums sēdēja puisis. pāri viņam trīcoši aizgāja viņas vārds. un tu neapmulsi, nesatrūkies. tu drīzāk atviegloti nopūties... [...]