es iešu uz mājām
es iešu uz mājām
ar plikām kājām.
hihi.
aizmirsu pierakstīt šodienas cepumiņus - ķīniešu takeaway un MoutoN no Carbernet Sauvignon 2003 Vin de pays de l'Aude.
krāsa (ielej glāzē, piešķiebj un skatās pret gaismu un baltu) maķenīt duļķaina
garša - maiga, atsit rūgtu
pēcgarša - neizteikta
nu, ar vienu vārdu sakot, diezkasnav.
atteicos no HaagenDaaz saldējuma. es to varu!
zin', vēl viens varoņdarbs ir, ka pirmo reizi mokoties sirdsapziņas pārmetumos atstāju ēdienu uz šķīvja.
starp citu, es esmu sentimentāla. es klusībā jūsmoju par kaķēniem. vispār jau par visiem maziem lopiem. reiz es vienu mazu kaķēnu izglābu no sausā ķemertiņa kūtspakaļā. tā nu bija gadījies, ka šis bija izvēlies no kūtsaugšanas pažobeles, kur kaķene apbērnojusies, un ievēlies sūdu bedrē. izvilku mazgāju, slaucīju, āda zem slapjajām spalvām pelēkzila. vai tad es varēju zināt, ka mazus kustoņus nevar mazgāt ar ziepēm un ka viņam sals, nu viņš tak izspirināsies ārā no tā frotē dvieļa. starp citu, no mammas par dvieļa sašmulēšanu pa kaklu nedabūju (jocīgi, ja tā padomā. kaut gan nemaz ar ne tik jocīgi, ja gadījās sasmērēt drēbes, mamma man lika pašai mazgāt, mutesbļodā). ā, un kaķene pēc mazgāšanās par šo ar vairs nelikās ne zinis. es to kaķēnu, kad šis apžuva, vēl uzzīmēju, tajā laikā es domāju, ka izaugšu un būšu māksliniece. nu jā. tas kaķis saaukstējās un nomira. es viņu biju nomazgājusi beigtu. un vēl es domāju, par sentimentalitāti liecina tas, ka es lasīju Garkājtētiņu un Džeinu Eiru un pa kluso virtuvē arī Dekameronu, svētdienās mēs gājām uz mežu un tad to mežu zīmējām. ā un tētis mani pieķēra lasām Dekameroni, uztaisīja jocīgas acis un teica, tu tikai pēc tam noliec vietā.